Patiesība
Dažreiz varu aizdomāties, ka dzīvojam pavisam lielā un jau ierastā Ozas burvja zemē. Tik daudz dažādu krāsu ikdienā zaigo, taču tās ir iluzoras. Un apakšā ir pavisam citādi.

Visi vārdi saveļas lielā pikā ar ķieģeli pa vidu.

"Patiesais labuma guvējs", "patiesie nodomi, uzsākot projektu", "patiesie partijas finansētāji", "patiesie varas turētāji valstī", "patiesie sievietes iemesli palikt kopā ar vīru…"

Patiesums kā tāda lupa. Dedzina acis, tāpēc parasti esam samierinājušies ar kādu 70% vai 80% patiesumu.

Kā joda pilieni. Atšķaidīti. Man gribas pielāgot savas acis ļoti spilgtai gaismai un vispatiesākajai patiesībai. Lai mani pēc tam maz kas varētu pārsteigt.

Kādreiz bieži teica, ka: “patiesība ir tur ārā”. Pēc tam teica, ka: “patiesība ir katrā no mums dziļi iekšā”.

Vārdu sakot, patiesība ir tur, kur tās teicējam ir vismazākā ieinteresētība, lai to kāds uzzinātu. Ja visā lielpilsētā būtu viens vienīgs zaglis, kurš prastu uzlauzt durvis ar mākslīgā intelekta aizsargsistēmu, tad patiesība, kā viņš to dara, būtu no viņa ārkārtīgi grūti izspiežama.

Tā es iztēlojos patiesību. Ka to var iegūt tikai sūrā darbā, meklējot un meklējot tik kailā vietā, kur pat trīs priežu nav.

Patiesība varētu būt paradoksāla. Tā ir acīmredzama tikai tādām acīm, kas redz daudz plašākā spektrā par caurmēra acīm.

Patiesība ir visslepenākā lieta, kas mums var būt. Jo patiesībai ir milzīgs spēks.