Nesen iedomājos, kā būtu, ja viss būtu zināms jau pašā sākumā. Tiem bērnu ārstiem, kuri ārstē ausu iekaisumus, kuri cēlonis ir parazīti, tiem neiroterapeitiem, kuri ārstē galvassāpes, kuras tā arī nekad nepāriet, un visos tajos gadījumos, kad cilvēks, kurš beidzis parasto 9-10 gadu medicīnisko izglītību, tiešām neko nevar izdarīt, un viņam pietiek prāta pateikt, ka patiešām nav jēgas mēģināt zāļot cilvēku.

Nav nemaz jāārstē vēzis vai paaugstināts jutīgums kā autisma blakus efekts, bērniem ir daudz dažādu lietu, kas nav ne alerģija, ne iedzimta nepanesamība, bet gan kas cits.

Es iedomājos, kā būtu, ja lielā farma vienkārši neeksistētu. Ideālā valsts taču grib, lai tās iedzīvotāji būtu veseli un laimīgi. Tātad – visas zāles ir par brīvu. Un visās valstīs maksā vienādi. Un vispār tās pārdod par pašizmaksu. Nu, protams, droši vien tās gatavotu roboti, ja nu šī utopija kādam šķiet pārāk tāla.

Un vēl, es iedomājos, neeksistētu melnais tirgus. Un, pie viena okultās zināšanas būtu visiem pieejamas. Teju vai sanāk Džona Lenona “Imagine” mūsdienu versijā.

Viss, kas šajā pasaulē ir apgriezts kājām gaisā, tiktu atgriezts atpakaļ. Valdības tērētu miljardiem naudas, lai nodrošinātu mieru cilvēku sirdīs, mēģinot atrast vislabākās relaksācijas melodijas. Zinātniski tiktu pētīts, kā nodrošināt visiem perfektu atpūtu.. Armijas vietā būtu zemessardze, kura to arī darītu – sargātu Zemi no malu medniekiem un gāzes sūknētājiem un naftas ieguvējiem.

Vīrieši sacenstos paši ar sevi, lai kļūtu par vēl labākiem tēviem. Un visas sievietes piedzimtu ar domu, ka ir fantastiski vajadzīgas šajā pasaulē, un “Tu esi tā vērta” vietā būtu lozungs “Tu esi tā vērts” ar aicinājumu vīriešim strādāt dzemdību namā par apkopējiem, aizvietojot automātiskos robotus, jo viņi taču nespēj just prieku no vietas, kurā nāk pasaulē jauna dzīvība.

Pasaulē mēs paņemam visas klišejas un apgriežam otrādi. Un visas naivās klišejas zinātnieki pētītu, piemēram – cik lielam skaistumam ir jābūt, lai tas izglābtu kāda pasauli?

Un cilvēki konkurences vietā sadarbotos, dzīvojot lielās kopienās, līdz pat septītās pakāpes brālēniem un māsīcām.

Tā domājot, secinu, ka vispār jau nav jāizgudro nekā jauna. Viss jau ir. Tajā brīdī, kad pasaulē sākās pirmais (ne jau Pirmais Pasaules, bet pats pats pirmais) karš, mēs ar laika mašīnu pārceltos, nolasītu lekciju un viss būtu fantastiski, vienkārši un pasakaini.


Ir gan viens liels jautājums. Kur gan paliek pieredze? Ja slinkais cilvēks nespēj pārstāt grauzt čipsus sēžot pie futbola vai ziepju operas, vai tad tāds cilvēks ir pelnījis paradīzi Zemes virsū?

Un, ja mēs pieņemam, ka ir daudz, daudz vietu, kur noskaidrojusies padebess, un būtnes dzīvo saskaņā ar Dabu, tad ar ko Zeme vairs atšķirtos no tām?

Un, ja nu Baltais tēvs, un visas smaidīgās senlatviešu dievības grib dot mieru un saticību zaļajā Latvijā, bet cilvēki paši pretojas, jo neprot dzīvot, otram neraujot maizes kumosu no mutes ārā?

Tad atliek kaķa gudrība: “Kas zinās un ticēs, tam pamurrāšu savu dziesmu, un tas taps dziedināts. Kas “škic!” skaļā balsī kliegs, to žēlot pēcāk nenāks neviens.”