Atgriežoties mājās
Psiholoģijā ir tāds jēdziens kā plūsmas stāvoklis, kad tas, ko Tu dari,
sagādā Tev prieku, Tu pilnībā nododies tam, un viss cits no apziņas uz to brīdi tiek atslēgts.

Iedomājos, ka ir cilvēki, kuri saplāno savu dienu, saraksta pa minūtēm savu dienas grafiku, un tad dzīvo. Visu dienu tajā plūsmas stāvoklī.

Viņi visu laiku atrodas tādā šeit un tagad laikā, kurā viss mainās, taču viņi jūt, uz kurieni mainās, un automātiski rīkojas, jo pieslēgums kosmiskajam saprātam ir ātrāks par domu, gaismas vai citu ātrumu.

Viņiem ir laiks arī refleksijai, kurā viņi pāršķirsta savu dienu, lai saprastu, vai tiešām visas mijiedarbības bijušas patīkamas, lieliskas vai vismaz labas.

Viņi ir kā vilciens, kurš visu laiku ierodas stacijā “Tagadne”.

Es domāju, ka cilvēkam garīgajā attīstībā ir sarežģīti definēt – kur ir manu spēju robeža? Kur ir manas apziņas robeža? Cik vienības informācijas es varu uztvert minūtē, pirms sāku nogurt?

Kas šeit un tagad ir tas, ko es nezinu, bet es skaidri zinu, ka tas man jāuzzina, jo tas ir pakāpiens uz nākamo manā attīstībā?

Ko es gribu mainīt savā vistuvākajā nākotnē, kādas rīcības savā uzvedībā varu vēl uzlabot? Vai es mēdzu noguruma dēļ aizmirst pateikt labu vārdu, uzslavu, uzmundrinājumu?

Es mācos atgriezties mājās – mācos visās realitātēs radīt ap sevi tādu vidi, kurā jūtos ērti un brīvi. Kurā jūtos enerģiski un iedvesmoti. Rakņājos pa visu, ko esmu nodomājis dienas laikā, un ravēju ārā lieko.

Mainu un pārskatu savus ieradumus.

Kāpēc tas viss? Jo ir īstais laiks – dabā nāk rudens, telpās ir vēsāks, dabā notiekot pārmaiņām, ir vieglāk mainīt arī sevi.

Ja citus septembrus es domāju, ka gribētu atrast otru “Albatrosu” un lidot prom, tad tagad es gribu palikt tepat, tikai mainīties laikam līdzi.