“Auto-reālisms”
Sākumā jāmin par viņa mammu. Viņa nodarbojās ar mūzikas klausīšanos un analizēšanu. Pēc tam rakstīja recenzijas. Pētīja. Tāpēc viņš, mammas vēderā esot, klausījās daudz pasakaini skaistas mūzikas un visu dzīvi tiecas pēc skaistā.

Divpadsmitās klases beigās viņš centās izvēlēties starp pedagoģiju un psiholoģiju.

Viens ir saruna pēc kuras bērns uzzina vairāk, saprot vairāk, paplašinās redzesloks. Otrs – parādīt bērniem papildus iespējas, rīcības modeļus. Viņu vilināja abas iespējas, taču viņš izvēlējās pedagoģiju, jo, mācot citus, viņš iemācījās pats. Un vēl tas, ka psihologam tomēr jābūt nobriedušai personībai, tāpēc tikko augstskolu beidzis psihologs ar studenta pieredzi viņam šķita mazliet kā oksimorons.

Viņš iestājās angļu un latviešu valodas skolotāju programmā Liepājā. Programma ilga piecus gadus. Tajā bija daudz kas – filoloģija, psiholoģija, veselības mācības pamati, prakses, civilā zinātne, folklora, un vēl virkne priekšmetu, kā loģika, ētika un filozofija.

Liepājā viņš dzīvoja viens pats pasakainā vietā pie jūras. Puskilometrs līdz jūrai, daži metri līdz dīķim. Pastaigu celiņš gandrīz pie mājas. Un veloceliņš arī.

Kursā viņš bija vienīgais zēns. Vēl bija sešas meitenes. Topošās latviešu valodas skolotājas. Taču viņš atrada draugus studentu padomē. Ar puišiem devās uz sporta zāli, spēlēja novusu, galda tenisu, futbolu, basketbolu un šahu. Dažreiz viņš devās pārgājienos gar jūru. Studēšana Liepājā bija ļoti mierīga. Studentu skaits katrā kursā bija diezgan mazs. Laika bija daudz. Visa bija daudz – vietas, grāmatu, pasniedzēju, telpas. Augstskola bija tikko renovēta un atjaunota. Folkloras centrs dižojās ar dažādiem priekšmetiem, docētājas aicināja uz sadziedāšanos ar folkloras kopām.

Pāri visam šalca jūra. Kūrmājas prospektā pēc lekcijām varēja piecpadsmit minūšu laikā aiziet uz jūru un padomāt par literatūras pirmsākumiem. Par jēgu. Pieci gadi no jaunības, lai kļūtu par skolotāju.

Viņam padevās loģika, bet nepadevās zīmēšana. Taču zīmēšanas kursa viņa programmā nebija, tāpēc viņš dabūja stipendiju. Vai arī tāpēc, ka bija, augstskolai gatavojoties, bijis apsēsts ar 19. gadsimta britu literatūru, un par pētniecisko darbu saņēmis bonusu, kura dēļ tika pie stipendijas. Viņš ļoti gribēja studēt. Viņa mamma bija topošā profesore, pagaidām docētāja.

Šajos piecos gados viņš izlasīja daudz grāmatu. Veda sarunas ar docētājām, profesorēm. Pabija Lietuvā konferencēs. Uzstājās pats ar pētījumu par feminismu 19.gs britu literatūrā no kāda jauna skatpunkta, ko bija nosapņojis. Vīrietis spēka gados, jauns puisis, gandrīz metru deviņdesmit garš, studē filoloģiju. Taču vienmēr atradās kāds, kurš saprata, tāpat kā viņš, ka vārdos ir iešifrēts skaistums, idejas un laime. Laime par esību kā tādu.

Pēc studijām Liepājā viņš bija aizrāvies ar filozofiju un iestājās Rīgā filozofijas bakalaurā. Viņš lasīja par ētiku, par fenomenoloģiju, par austrumu filozofijas saknēm
un šintoismu. Viņš gribēja saprast, kā vārds un vārda spēks izpaužas ne tikai literatūras jomā, bet ikdienas tekstos.

Filozofijas studijas viņam deva iespēju satikties ar dažādiem radikāli domājošiem jauniešiem. Vieni uzskatīja, ka viss notiek viņu prātā, viss ir projekcija no lielā Radītāja fantāzijas. Citi ticēja, ka esam saistīti, un mēs esam kā planktons realitātes okeānā, kur mēs mijiedarbojamies, lai radītu ko jaunu. Citi domāja, ka mēs esam predestinēti veikt kādu uzdevumu, mēs esam “mašīnas” ar programmu, kuras pašas spēj sevi atjaunot, lai uzdevumu veiktu aizvien labāk.

Tik daudz dažādu vārdu par it kā līdzīgām pieredzēm. Viņš uzskatīja, ka strādāt skolā uzreiz pēc studēšanas, 24 gadu vecumā, ir pāragri. Tāpēc filozofija viņam deva pamatu. Barību prātam visam mūžam. Daudz kas mainās, taču tas, kas paliek, paliek tikai kādu laiku, un atkal mainās. Viņš gribēja saprast, kas nosaka to, kad kaut kas mainās. Kas ierosina zeitgeist maiņu? Vai ierosinātājs ir dievišķs vai dabisks? Vai daba ir vienkārši dievišķā pagarinājums?

Viņš sāka lasīt dzeju, sāka rakstīt ar abām rokām, staigāt pa ielām aizvērtām acīm, meditēja vēl vairāk, gavēja un centās atrast sevī jaunas maksimas. Vislielāko jēgu. Jēgu, ar ko celties katru rītu. Pagaidām tā bija milzīga apetīte izpētīt šo pasauli.


Pēc filozofijas studijām viņš atkal atgriezās pie valodas un papildināja zināšanas baltu filoloģijā pabeidzot to, kas pietrūka grāda iegūšanai tur. Pēc latviešu valodas skolotāja kvalifikācijas nebija jāmācās 3 gadi, bet mazāk. Galvenokārt, lietuviešu valoda. Un tad vēl pamati latīņu valodā. Vairāk grieķu vēstures un mītu. Vairāk par seno Rietumu civilizācijas vēsturi. Viņam patika literatūras teorija, viņš izvēlējās literatūras zinātnes novirzienu, kurā uzrakstīja kursa darbu par Ezeriņa noveli.

Viņš piedalījās lietuviešu kultūras klubiņā augstskolas telpās, atkal spēlēja sporta spēles ar puišiem un beidzot sāka līdz galam izprast latvisko dzīves ziņu, dodoties lauka pētījumos vasarās.

Pēc filoloģijas viņš nosprieda, ka jāķeras pie kā praktiska un divus gadus mācījās par pavāru Rīgā, tehnikumā. Smalcināja sīpolus, cepa picas. Cepa tortes. Vārīja zupas. Smalcināja ķiplokus. Tas viss mīlestības vārdā uz ēdienu. Centās saprast, kā uztaisīt picu bez baltajiem miltiem. Kā uztaisīt sātīgu zupu bez gaļas. Kā gatavot uzkodas.

To visu iemācījies, viņš izlēma, ka jāpapēta meta-pasaule no fizikas viedokļa. Diemžēl padziļināti kvantu fizika bija maģistratūrā, tāpēc nācās vien sākt ar fizikas bakalauru. Mehānika bija tik vienkārša, bet formulas garas. Zem galda viņš lasīja “Mazo princi” un virs galda zīmēja kaķu šaržus, kuros attēloja populārus cilvēkus kaķu veidolā.

Stīgu teorija bija interesanta, bet tā bija tikai teorija. Cilvēki tālāk par magnētismu un gravitoniem nebija tikuši, vai arī informācija bija slepena.

Arvien vairāk, pēc jau piecpadsmit gadiem kopsummā augstskolā un tehnikumā, viņam sāka rasties iespaids, ka kāds apzināti slēpj kaut ko. Viņš pievērsās konspirāciju teoriju pētīšanai. Deividu Aiku, stāstus par Nikolā Teslu, dažādus čenelinga veicējus un teoriju izplatītājus bija interesanti klausīties, taču vienmēr palika jautājums: “Ja visi tiek mānīti viņu acu priekšā, tad kāpēc visi klusē?”

Atbildi deva grāmatas par neirolingvistisko programmēšanu pēc otrā pasaules kara un eksperimentiem ar ieslodzītajiem. Tie tika spīdzināti, kamēr pazaudēja saikni ar veselo saprātu un piekrita dzīvot, vai vismaz virspusēji piekrita dzīvot, pēc varmāku uzspiestā realitātes modeļa.

Viņš atcerējās, ka 10 gadu vecumā bija vienojies ar mammu, ka no mājas tiek izmests TV un atdots draugiem. Viņš atcerējās, ka viņa mamma bija jaunībā vīlusies kristietībā, 90-tajos gados izlasījusi kaudzi ezotērikas grāmatu, bet tā arī pie vienotas saprašanas un modeļa nebija tikusi.

Viņš gribēja atrast šo “Teoriju par visu”, kura strādā praksē. Ja tā ir uzrakstīta kādā slepenā grāmatā, ko izmanto melnie magi, lai kontrolētu sabiedrību, tad viņam jāsaprot vismaz ar kādām metodēm tas notiek. Viens jau bija skaidrs – ar bailēm, ar reklāmu, ar bailēm, ar apziņas kontroli un vēlreiz ar bailēm.

Patiesi laimīgi cilvēki, kuri dzīvo kaut kur Sibīrijā mežā ar ģimeni, un kuriem neviens neiekasē nodokļus, jo viņi nav uzskaitē, tā viņš iztēlojās izeju no šī karātavu labirinta.

Tomēr mūžīgi dzīvot studējot viņš negribēja, tāpēc izvēlējās iet vieglu ceļu – studēt vēl. Šoreiz par matemātikas skolotāju, jo viņa vectēvs jau bija matemātikas skolotājs. Un ar matemātikas mācīšanu var iemācīt bērnam skaistumu, kurš ir skaitļos. Ja paveiksies, tad vēlāk varēs mācīt gematriju. Vai ko tam līdzīgu, tikai ar citu virzienu un mērķi.

Pēc diviem gadiem matemātikas studijās viņš saprata, ka tomēr trūkst vēl valodas. Viņš saprata, ka informācija ir iešifrēta vārdos un simbolos, un vēl skaitļos. Kā meklēt informāciju, kā veidot datubāzes, kas ir dziļais internets, kā darbojas informācijas sistēmas? Kas ir datubāžu ķēdes aizsardzība?

Tam visam it kā vajadzēja būt informācijas pārvaldes studijās, bet reāli tur bija par to, kā vēsturnieki uzskata, kā bija iekārtota Aleksandrijas bibliotēka. Un vēl liels mikslis ar visādām zināšanām, bet ne par aktuālo. Ne par to, kāpēc meklētājs melo apzināti, un atkal visi to zina, bet tik un tā liela daļa viņu lieto. Kāpēc tie nav meli, jo, ja meliem vai puspatiesībai jūs nospiežat “piekrītu”, tad juridiski tie nav meli un nekad nebūs meli.

Punktu uz I viņš nolēmu pielikt ar latīņu valodas un grieķu valodas studijām, jo tās
it kā varēja dot atbildes par moderno Rietumeiropas valodu saknēm.

Šajās studijās viņš atrada latīņu valodas skaistumu un saprata, cik vērtīgi ir mācīt vidusskolā latīņu valodu. Tāpat kā matemātikas stundās skaitļu teoriju, tā latīņu valoda gramatiku un lakonisku izteikšanos nostiprināja ģimnāzistu galvās.

Viņš atkal uzstājās konferencē, atkal runāja par modernā sazobi ar it kā divus gadus tūkstošus veco, un atkal skanēja aplausi. Taču viņš nebija apmierināts ar sevi.

Esot vairāk kā 42 gadus vecs un pavadījis augstskolās gandrīz pusi sava mūža, ar 5 bakalaura grādiem, 2 skolotāja diplomiem un pavāra sertifikātu viņš jutās tik zaļš kā pūpols februārī.

Kaut kas viņa sirdī teica, ka viņš, atšķirībā no Sokrāta, kurš kļuva slavens pašam nemaz to negribot, tiešām gandrīz nekā nezina.

Ka cilvēks, kurš 20 gadus tirgojis automobiļus Rumbulā un spēj pēc mazākā izpūtēja paukšķīša pateikt, kas auto par lietu, daudziem ir daudz derīgāks cilvēks par viņu.

Vai viņš bija ticis tuvāk zināšanu horizontam, iemācījies staigāt pa ūdeni, teleportēties, vai vismaz iemācījies būt par labu cilvēku?

Ar tādām pārdomām viņš pievienojās beidzot jaundibinātai skolai, kurā norita mācības pēc humānisma principiem. Viņš mācīja angļu valodu, latviešu valodu un matemātiku. Viņš vadīja stundas divās valodās un centās pastāstīt par krievu literatūras skaistumu, kaut pats nebija bijis Krievijā. Taču viņš bija lasījis daudz grāmatu.

Visa tā izglītība, visi uzrakstītie pārbaudes darbi – vai tie ir samērojami ar dzīves pieredzi, kas, piemēram, ir tirgus sievai, kas divdesmit gadus tirgo ziedus?

Vieni viņu sauca par liekēdi un mūžīgo studentu, kurš studējis tik daudzus gadus, pirms sācis atdod sabiedrībai to ieguldījumu, ko viņš paņēmis.

Kas tā par sabiedrību, kas darbojas uz dots par dotu principa? Kāpēc lai viņš justos vainīgs, ka pavadījis pirmos savus 20 pieaugušā dzīves gadus cenšoties tapt par ideālu skolotāju vai pasniedzēju? Viņa vectēvs bija skolotājs, mamma pasniedzēja. Katrai paaudzei jāpienes kas jauns un labāks. Tas ir evolūcijas pamats. Un viņš tik ļoti gribēja būt labs skolotājs.

Vecākiem viņš patika. Viņš mācīja vājdzirdīgos, aklos, ar autismu, ar mazvērtību, slinkos, no palīgskolām, no bagātām ģimenēm, un tos, kuri vienkārši bija nolaiduši rokas, pirms viņu vecāki pamanīja, ka sācies grimšanas process atzīmju ziņā.

Tomēr starp darbu skolā, privātstundās, starp tulkošanu (angļu, grieķu, latīņu, krievu)
starp sarunām ar vecākiem, viņu urdīja šī doma, ka daudz kas ir daudz vienkāršāk.

Lietas ir tādas, kādas mēs tās radām. Mēs uz tām paskatāmies, un tās kļūst mums par labu. Tas no kvantu fizikas. Mēs radām tādu realitāti, kādu ierakstām sev. Jo matrikss sastāv no cipariņiem, atšķiras tikai kurš mums raksta. Ja rakstām paši sev, tad taču vajadzētu būt labāk?