“Cik drīz ir tagad?”
Mazie prieki – izdzert avota ūdens glāzi pēc tveices dienas. Ielīst siltā gultā izvēdinātā istabā. Katrā gadalaikā daudzi mazie prieki.

Rudens nāk ar dzejas dienām. Liriskais es jau kliedz: “Es esmu cilvēks, un man ir vajadzība, lai kāds mani mīlētu ar transcendentālu, nereliģisku mīlestību!”

Šo lirisko es var iesēdināt laika furgoniņā un palaist pa visām dzejas dienām kopš to aizsākuma.

Moto: “Tiekamies dzejas dienās!” jau kuro gadu pēc kārtas raksturo manu ilgošanos, kaut nu lekciju grafiks atļautu paspēt paklausīties dzeju, pirms logaritmēt, atvasināt un programmēt.

Trakākais, ko gandrīz izdarīju šajā laikā – uzstājos teātra izrādē, latīniski stāstot Vinnijam Pūkam, ka ar Siventiņu viss būs labi. Taču pārdomāju un aizgāju logaritmēt, kaut biju piedalījies jau divos vai trijos mēģinājumos 😃

Kāri tulkot apmierinu ar spāņu valodas tekstiem par ezotēriku un lietuviešu valodas tekstu, ko ieraudzīju pagalmā. “Ar nori išgirsti skanų eilėraštį?” būtu mans lozungs, ja es reiz nonāktu līdz Latvijas jauno dzejnieku tulkošanai.

Varētu teikt, ka tas viss ir meiteņu dēļ. Tās meitenes, kuras tvīkst, atverot dzejas krājumu, vairāk kā no galanta vīrieša uzmanības, man bijušas pat pārāk tuvas.

Taču šogad vienīgais no paziņu loka, kurš lasīs pats, ir stiprā dzimuma karoga nesējs. Tāpēc ir sākusies jauna ēra.

Mans Jāņtārpiņu FM šonakt tik skaļi reklamē, ka jāapmeklē Kalnciema kvartāls sestdien 12.00, ka pamodos nakts vidū no vēlmes apskaut lirisko es sevī.

Priekā! ❤