“Pacietība”
Kā varētu domāt, arī Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolā šajā vasarā ir izlaidums. Kāda meitene un kāds zēns, kuri mācās tur 4. kursā, šajā gadā abi beigs šo skolu un dosies tālāk mācīties.

Viņa – uz mākslas koledžu Francijā, viņš – tepat Latvijā uz mākslas akadēmiju.

Tas viss bija ieplānots jau pirms tam. Šo klasesbiedru vecāki tā bija izdomājuši, un jaunieši bija piekrituši.

Taču notika neparedzēts apstāklis – šajā pavasarī abi klasesbiedri iemīlējās, un nu sāka domāt, ko darīt, jo dzīvot katrs savā valstī visu studiju laiku negribēja.

Vecāki bija skeptiski un teica, ka tik svaigas iemīlēšanās dēļ neatcels sarunas ar skolām. Ka uz iestājeksāmeniem abiem būs jābrauc, kur izvēlēts iepriekš. Meitenei uz Parīzi, zēnam – tepat Rīgā.

Meitene par šo situāciju gauži raudāja, jo četru gadus ārzemēs prom no mīļotā, kurš ir tik svaigi satikts, emocijas un hormoni kā cunami sitas pa galvu, viss ir tik daudz, ka atliek tikai sveču gaismā raudāt un lūgties visaugstākajam kādu risinājumu šai situācijai.

Puisis bija noskaņots pragmatiskāk – ja viņi tiešām ir stiprs pāris, tad šos 4 gadus izturēs. Turklāt priekšā ir vēl visa vasara Latvijā kopā.

Taču stress abiem bija liels. Skicējot rokas drebēja, asaras tecēja, vien ieraugot vienam otru nodarbībās, bija liela spriedze.

Meitene atdeva puisim kaklarotu, ko bija valkājusi pie sirds gadiem ilgi.
Puisis izgatavoja no sudraba viņai mazu sirsniņu, ko vilkt kaklarotas vietā.

Uz šo visu noskatoties, viņu skolotāji skolā sāka runāt ar kursa vadītāju, kas īsti notiek. Viņi abi ir bijuši izcili talanti, taču tagad, emociju dēļ, var sabojāt sev noslēguma rezultātus un iestāšanās eksāmenus.

Pēc tam kursa vadītāja piezvanīja viņu vecākiem un izstāstīja, ka visa situācija apdraud jauniešiem sasniegt vislabākos rezultātus.

Vecāki nosprieda satikties četratā un izrunāt situāciju, kā atdzesēt nokaitētās bērnu sirdis.

Viņi sprieda tā, ka Parīzi no Rīgas šķir 2100 km, taču vienmēr ir iespējas.
Mēs dzīvojam 21.gadsimtā. Ir internets, telefons, video zvani.

Tad ierunājās meitenes mamma: “Ja viņi piedalīsies iestājeksāmenos ar tik lielu neskaidrību par nākotni kā tagad, tad zaudējumi no tā, ka viņi var netikt budžetā un nedabūt stipendiju, ir daudz lielāki, kā mums nāktos ieguldīt, lai viņi varētu satikties biežāk kā tikai Ziemassvētkos un brīvlaikos, kuri pārklājās gan Latvijā, gan Francijā!”

Pārējie trīs vecāki piekrita, ka bērnu nākotne ir svarīgāka par tiem tūkstošiem eiro četru gadu laikā aviobiļetēm (jo studijas bija četru gadu garumā).

Kad jaunieši šo uzzināja, viņi bija ļoti patīkami pārsteigti. Vecāki bija atraduši, ka ir lidojumi Rynair, ir vasaras brīvlaiki, kas pārklājas, ir arī jaunais gads.

Par labām sekmēm vecāki piesolīja tikšanos reizi trīs nedēļās, par izcilām – reizi divās nedēļās, par viduvējām – reizi mēnesī. Kaut nu, visiem bija skaidrs, ka, ja jaunieši dabūs visprestižāko stipendiju, viņi varēs satikties ļoti bieži.

Kad šāds solījums maija vidū bija nosēdies jauniešu apziņā, tad viņi ar divkāršu sparu metās mācīties, kas Rozentāļos parasti nozīmēja skicēšanu cauru vakaru vai pat nakti.

Šajā stāstā vēl nav laimīgu beigu, jo jauniešiem jānokārto beigšanas eksāmeni un iestājpārbaudījumi vasarā, vēl jādabū tā vislielākā stipendija, vēl jāpabeidz studijas, vēl jāappreacas, vēl jāizveido harmoniskas karjeras mākslas jomā, vēl jārada ģimene, un vēl jālaiž pasaulē maz-maz-mazbērni.

Taču viss sākās ar mīlestību šajā pavasarī.