Vēlreiz par nopietniem iepazīšanās piedāvājumiem...
Esmu jau 11 mēnešus tinderī.

Ja sākumā nepratu drēbi un vienkārši priecājos par dāmu uzmanību, tad pēc tam sapratu, ka daļai Latvijā vienkārši trūkst naudas restorānam, tāpēc randiņš ir iegansts pierunāt vīrieti viņai izmaksāt.

Šādi gadās reti, ka pasaka tiešos vārdos, taču saraksti dāmas parasti cenšas īsu, jo gaida, uz kurieni tad aicinās. Taču es apjautājos, vai jumts ir vietā, vai ir nākotnes plāni, kā ar alkohola lietošanu...

Tad mēdz gadīties, ka dāma sajūtas kā darba intervijā un nozūd pati. Kas ir ļoti labi.

Ja iztur pirmos piecus, sešus paragrāfus sarakstes un nesāk īdēt, kad tad beidzot piedāvās to restorānu, ir jēgas vairāk.

Pēc tam pajautāju, kā ir ar cita veida atkarību izraisošām lietām - mantrausību, smēķēšanu, karjerismu... Kuram tad gribas dāmu, kas neprot iekārtot māju?

Ja arī šeit seko normālas atbildes, tad paliek svarīgākās un pēdējās tēmas - reliģija, politika un ticība sev. Vai dāma tic sazin kādiem ekspertiem no Amerikas, ko nekad dzīvē no redzējusi, vai pašai galva ir uz pleciem? Ja galva ir un jumts arī (tas tiešām ir svarīgi!!!), tad jācer, ka viņa nav atbildību par savu dzīvi uzkrāvusi kādam mācītājam.

Jo ir forši tikties ar pieaugušām sievietēm, kas atbildību uzņemas par sevi pašas. Kuras saka un tā arī ir.

Tā nu 11 mēnešu laikā esmu saticis vienu sievieti, kas izturēja atlasi. Un no pēdējām divām sarakstes dāmām saņēmis komplimentus, ka tik cēlsirdīgi un godīgi vīrieši kā es parasti tinderī neiet.


***

Man rodas aizdomas, ka tomēr būs jāmēģina iepazīties augstskolas ēdnīcā ar kādu citu pasniedzēju vai doktoranti.