Celies, mana saule!
Bija drēgns vakars pavasarī. Mēs ar Līvu pēc lekcijām izdomājām aizbraukt uz jūru. Aiz loga mijās koki. Vilciens klabēja Slokas virzienā. Lekcijas Torņakalnā beidzās ap 17.00.

Pēc tam mēs iegājām paēst kāpostu zupu ēdnīcā. Iekāpām vilciena vagonā. Tajā vēl nebija ieslēgts apgaismojums, un pelēcība pa logu smeldza iekšā kupejā.

Viņa bija ielikusi akvamarīna krāsas auskarus, kas mazliet vizēja. Melnā jaka un melnie mati viņas izskatā radīja iespaidu, ka viņa paslēpjas. Toties sarkanā lūpu krāsa bija izaicinoša un dzīvības pilna.

Mēs kādu brīdi sēdējām un vērojām, kā atveras un aizveras vilciena durvis. Cilvēku bija ļoti maz. Dažreiz gribas, lai viss vagons ir tikai mums. Ja vagonu dabūt nevar, vismaz kupeja.

Pie Babītes viņa klusi pasmaidīja, varēja saprast, ka jāpaskatās uz tuvojošamies Lielupi.

***

Mēs izkāpām Dzintaros. Jomas ielā apēdām vēl pāris kruasānu. Devāmies pie jūras vērot saulrietu.

Viņai bija legingi un rokās cimdi, kuriem nebija pirkstu galu. Dažreiz viņa vilka garus, melnus svārkus, kas vēl vairāk izcēla bālo seju. Tipisks apģērbs un stils jaunietēm, kas klausījās smago metālu un vēlējās savu intravertumu paslēpt zem melnām drēbēm.

Sēdējām uz soliņiem Dzintaru pludmalē un vērojām, kā riet saule. Tā rietēja lēni. Bija bezvējš. Viļņi klusi devās turp un šurp. Cilvēku maz, ārā kādi +3 grādi. Arī gandrīz visa pludmale mums. Pa koka trepītēm nokāpām lejā un pēc tam droši vien kāpsim arī atpakaļ.

Klusums ir vissvarīgākā komunikācija. Ja klusumā izteiktie vārdi ir mīļi, tad arī skaļi izteiktie tiks saprasti pareizi. Klusumā nosēdējām līdz Saule devās prom aiz horizonta.

Tad strauji skrējām uz staciju Dzintaros. Mums bija jāpaspēj uz vilcienu. Rīt lekcijas sākas 8.00.

***

Mājup braucot viņa teica, ka grib parunāties, bet vēl mazliet atpūsties. Tāpēc mēs ap 21.00, esot Rīgā, devāmies pie viņas.

Uztaisījām tējas, salikām maizītes ar humusu.
Salikām klades lekcijām. Ierušinājāmies zem segām, viņa iededza sveces. Izslēdza gaismu.

Viņa sāka: “Iedomājies... Ir ezis. Citur dzeloņcūka. Zemi tur dzeloņcūka, tā ir Peruiešu leģendā. Tās dzeloņi ir kalni. Dzeloņcūka katru dienu apiet ap simt astoņām priedītēm, to sauc par dienu. Tāpēc griežas Zeme. Esi dzirdējis?”

Teicu, ka nē. Šo versiju nē, nekad. Viņa pasmaidīja. Uzklāja man tahtu, pati gulēja dīvānā.

***

Es aizmigu un sapnī redzēju kā daudz mazu cilvēciņu izliek visā Dienvidamerikā našķus dzeloņcūkām. Tās apēd tikai pašu mazumiņu, lai izrādītu pateicību cilvēkiem, taču lielāko daļu tomēr dodas meklēt pašas. Negrib kļūt atkarīgas vai pierast pie cilvēku labvēlības.

Cilvēki izlikuši norādes ārzemniekiem, ka šeit dzīvo dzeloņcūkas, svēti dzīvnieki.

No rīta atstāstīju viņai sapni, viņa smējās un teica, cik man tā psihe paredzama!

Viņa gan sapņojusi, ka sēž pie jūras, pēkšņi paceļas augstu, augstu gaisā un spēj no viena krasta, no Dzintaru pludmales, ieraudzīt Roņu salu. Tad viņa metusies strauji lejup, ienirusi ledainajā ūdenī un peldējusi kopā ar Roņiem. Un viņas ķermenis bijis baltām pūkām klāts tāpat kā tiem. Un viņa jutusies kā putns un Ronis vienlaikus, kā ērglis un Ronis, brīvāka par brīvu. Pamostoties cilvēka ķermenī, viņa raudājusi.


Es teicu, ka saprotu, par ko te jāraud. Un mēs smaidījām caur skumjām.