Eos ([info]eos) rakstīja,
@ 2024-01-26 22:43:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mans decembris ir šeit un tagad
Komiski, bet tā dāma, kurai patīk iet ārā no mājas, gūt iespaidus, man uzrakstīja jau šodien. Iepazināmies mazliet.

Tā arī pateicu - patīk kalni, patīk daba, taču palikt mājās un pie svecītes meditēt, grāmatas lasīt vai rakstīt, patīk vēl vairāk.

Dzīvē ir citādāk. Viņa meklē biedru, ar ko kopā braukt uz Santiago ceļu, es meklēju biedru, ar ko kopā sasniegt plašāku apziņu, augstākas vibrācijas un apzinātāku dzīvošanu.

Es meklēju sevī. Lai būtu laiks sev, dažreiz vajag vairāk disciplīnas kā uzkāpt 3000 m kalnā. Taču, vai to var saprast? Par laimi, man ir paziņa Jevgeņijs, kurš reāli ir gan uzkāpis daudzos 3 km kalnos, gan daudz meditējis. Pārzina abus.


Vai ir sieviete, kalnos kāpēja, kas novērtēs un cienīs mājas rūķi, vīrieti? Nākamā sērija šajā teātrī vārdā dzīve sekos šeit un tagad.

Tas ir vispār interesanti, kāpēc man tik ļoti gribas sasniegt tās savas lauku mājas, tieši mājas? Uzcelt tās (mans tēvs ir celtnieks), uzprojektēt, iekārtot, ieviest dzīvniekus, kas tajā visā ir tik ļoti labs? Vai domas, ka dzīvnieki labu atdara ar labu, suņi ir beznosacījuma mīlestības iemiesojumi, un mēs daudz iegūsim, atgriežoties pie ogu/augļu/dārzeņu audzēšanas?

Jāmācās sadarboties. Līzas Burbo grāmata "Klausi savu ķermeni" saka, ka cilvēkam ir dabiska vēlme uz jaunradi. Uz cieņu, uz vēlmi atrast savu vietu un būt piederīgam.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?