Vēlreiz par kognitīvo disonansi jeb “Kā reaģēt uz to, ko saprast nevar pagaidām”
Kad aizgāju pirmoreiz uz meditācijām 18 gadu vecumā, piekritu pamēģināt, jo mana māte teica, ka tur ir labi. Kā arī tāpēc, ka antidepresanti nepalīdzēja.

Elpošanas vingrinājumi un joga šķita diezgan loģiska. Ja mēs elpojam lēnāk, atslābinās viss ķermenis. Ja staipāmies, tas uzsilst. Tajā sāk citādā veidā cirkulēt viss, kas tajā var cirkulēt. Ja ķermenis ir stresa iespaidā savilkts, tad var veidoties slimības.

Tik daudz es 18 gadu vecumā zināju. Pēc tam, kad bija pēc instruktoru ieteikuma jālasa Ričarda Baha “Kaija Džonatans Livingstons”, jau tiešām maz sapratu. Runa ir par brīvību. Dzīvošanu ārpus ierastajām normām, rāmjiem.

Biju intensīvajos meditēšanas kursos. Pusotru mēnesi katru darba dienu laikam bija. Meditēt un pēc tam veikt jogas vingrojumus, speciālu jogas kompleksu ar apmēram 30 vingrojumiem – to es iemācījos, bet neticēju, ka tas ir kas vairāk par staipīšanos.

Darīju visu mehāniski. Pēc nodarbībām kursos bija milzīgs enerģijas pieplūdums, varēju skriet piecus km no vietas.

Taču es tāpat nesapratu to, ko man stāstīja par 3.aci, enerģētiskajiem centriem, taisnās muguras nozīmi. Kāda tam visam jēga? Man vajag veselu ķermeni. Es biju ar depresiju mocījies jau no 14 – 18 gadu vecumam, 4 gadus, garas epizodes, zāles iedarbojās lēni vai neiedarbojās nemaz. Biju bijis divreiz slimnīcā.

Es sapratu, ka tā dzīvot turpināt negribu. Nācās riskēt un uzticēties mātei un tiem meditācijas skolotājiem, pat ja es nesapratu visu viņu filozofiju. Daudzus terminus viņi skaidroja svešvalodā, es tikai nojautu to nozīmi.

Pēc kursu beigšanas mājās neturpināju meditācijas. Kādu laiku pozitīvais efekts saglabājās, tad pazuda, apmēram pēc sešiem mēnešiem. Pēc gada atsākās depresija.

Es sapratu, ka laikam biju bijis slinks un nolaidīgs. Sameklēju tos materiālus, ko man iedeva kursos. Sāku elpošanas vingrojumus. Bija tik grūti nosēdēt klusumā aizvērtām acīm, tukšu saprātu, vienkārši būt klusumā. Domu bija tik daudz. Mugura nogura ļoti ātri. Kādas 2-3 minūtes bija spēka noturēties taisni, tad ļimu. Man taču bija depresija.

Pamazām, ar lielu disciplīnu, sāku divreiz dienā veikt visu kompleksu. Reizi no rīta un reizi vakarā. 15-20 minūtes sēdēšanas klusumā ar taisnu muguru, tad 35 minūtes jogas vingrojumu. Kopā apmēram stunda no rīta un stunda vakarā. Taču man bija mērķis tikt ar sevi galā, jo gribēju pabeigt vidusskolu.

Tā es darbojos visu vasaru un lielu daļu rudens un ziemas. Jauda pieauga, beigās varēju nosēdēt ar taisnu muguru vairākas stundas.

Taču tad sākās cita situācija, kura radās no tā, ka meditēju par daudz...


**

Divpadsmit gadus vēlāk, kad biju apdedzinājies no meditēšanas, nācās atkal vērsties pēc palīdzības pie šiem cilvēkiem, kas prot meditēt. Iepriekšējais meditāciju centrs bija likvidēts, sameklēju jaunu.

Man tajā laikā arī bija invaliditāte, kuru parastā medicīna neprata izārstēt.

Kad ierados pie dziedniekiem kabinetā, man stāstīja par vidi. Jautāja par attieksmi man pašam pret sevi. Vai es sevi mīlu? Kur paliek mana enerģija? Vai es lietoju kādas vielas?

Es dziedniekiem neuzticējos sākumā gandrīz nemaz. Taču viņus man bija ieteikusi sieviete, ko kādreiz biju saticis, kas man šķita gaiša un mīļa.

Kādā sestajā reizē sāku uzticēties dziedniekiem vairāk. Pēc iešanas pie viņiem man bija patīkama, mierīga, gaisīga sajūta.

Es nesapratu, ko viņi man saka, bet viņiem vajadzēja atļauju, manu piekrišanu tam, ko viņi ar manu “smalko ķermeni” vai “auru” grasījās darīt. Es gribēju būt ar veselu psihi un miesu. Protams, ka es gribēju tikt vaļā no visa veida parazītiem, pat ja tādi enerģētiskie parazīti izklausījās pēc fantāzijas.

Tā manis dziedināšana jau varēja notikt tikai tad, ja es pats mainu savu dzīvesveidu. Citādi tas ir kā zeltu bērt tukšā spainī. Kamēr es iemācījos būt mazāk apvainojies uz pusi pasaules, vairāk piedot tiem, kas man darījuši pāri pirms 10 gadiem, vairāk dzīvot šeit un tagad, vairāk izteikt pateicības vārdus tiem, kas man ikdienā palīdz, vairāk cienīt sevi, vairāk atpūsties, pagāja apmēram gads un pieci mēneši.

Es biju diezgan pārsteigts, kad man piedāvāja apgūt šo dziednieku filozofiju tālāk. Man jau it kā interesēja. Jo pirmajā meditāciju centrā tālākie kursi maksāja 400 latus. Un tas bija 2006.gads, kad tā man bija liela nauda.

Es biju dzirdējis, ka ir tāda ezotērika un okultisms, bet uzskatīju, ka labāk tur iekšā nelīst. Tālāk no ļauna. Mana dzimta no mammas puses bija luterāņi, tāpēc maģija jebkādā formā man šķita bīstama. Dziedināšana, ja tā notiek caur Svēto Garu, kaut teorētiski, man toreiz bija pieņemama. Un man nācās uzticēties. Citu variantu īsti nebija.


Par šo visu domājot es saprotu, ka bija trīs faktori:

1) es biju dzēris antidepresantus, gulējis slimnīcā, gājis uz terapiju 5 gadus, kad sapratu, ka tas neder, tās ir mocības. Ir jāmeklē alternatīva.

2) Paveicās, ka mamma izgāja tos meditācijas kursus pirmā, un pēc tam ar viņu nekas slikts nenotika. Tieši otrādi, bija vairāk darba spēju, vitalitātes. Ticēt savām acīm ir viegli.

3) Kad aizgāju pie dziedniekiem, manas sajūtas pēc vizītēm raisīja uzticību. Man bija enerģija, prieks, iedvesma. Tas lika uzticēties. Un atkal – invaliditāti biju ārstējis 2,5 gadus bez rezultātiem. Tā sākās pēkšņi, bez acīmredzama iemesla. Nebija citu variantu, jo viss pārējais bez dziedniekiem jau bija pamēģināts.

Ja skatās filozofiski, vai tiešām tā ir, ka cilvēks sāk uzticēties nezināmajam tikai tad, kad ir izmisumā?

Tā frāze filmās: “Ja vēlies palikt dzīvs, seko man”. Frāze, kas ir kā šablons, un ir ļoti daudzās filmās.



Es aizvien vēlos palikt dzīvs.