Perfektā aprūpe (Stāsts par jaunu psihiatri Latvijā)
Gabriela iemērca savus matus bļodā. Lēni, ar glāstošām kustībām tajos iezieda šampūnu, tad ilgi masēja savas galvas ādu. Tā atdalīja jebkādas potenciālās blaugznas. Pēc tam izmazgāja matus. Iezieda kondicionieri. Izmazgāja arī to. Tad izslaucīja matus ar dvieli un devās žāvēt ar fēnu. Tas viss kopā prasīja aptuveni stundu.

Šādi viņa rīkojās bieži. Viņai patika savu zīdaino matu sajūta. Viņa tiem pieskārās ar patiku.

Pēc matu izžāvēšanas viņa sāka pārlakot nagus. Atjaunot nagu krāsu. Pārkrāsot virskārtu. Lēni un uzmanīgi viņa ar mazmazītiņu otiņu aizkrāsoja tās vietas, kuras bija pabalējušas vai nodrupušas. Viņas standarta, ierastā nagu laka bija violetā krāsā.

Visu šo darbību laikā viņa juta lielu mieru un harmoniju. Viņa šīs darbības bija atkārtojusi jau četrpadsmit gadus katru sestdienas un trešdienas vakaru. Dažreiz vajadzēja sagatavoties kādam pasākumam, tad viņa izmazgāja matus tieši pirms tā.

Tik daudz kas bija mainījies, kopš viņa pusaudzes vecumā izdomāja studēt un strādāt par ārsti. Viņas iemīļotais bērnības sunītis devās aizsaulē. Viņas smilšu peles. Viņai nācās pārvākties uz citu pilsētu, lai studētu medicīnu. Viņas dzīvoklim trīsreiz nomainījās ārdurvju kods. Latvijā ienāca Lidl veikals, un vienu no tiem atvēra pa ceļam no viņas dzīvokļa uz augstskolas ēku.

Viņa paspēja izveidot attiecības ar diviem puišiem, izšķirties, atrast trešo un saderināties. Viņa piecas reizes nomainīja savā guļamistabā tapetes un plakātus, jo viņa jutās izaugusi no mūzikas grupām Paramore un Avril Lavigne deviņpadsmit gados. Divdesmit piecos viņa jutās izaugusi no Keitas Bušas un Torijas Amosas.

Psihiatrijas studijas nesalauza viņu, jo viņa tika brīdināta, ka 80% kristiešu, kas sāk 24 gadu vecumā studēt psihiatriju rezidentūrā, pēc tās beigšanas kļūst par ateistiem. Varbūt tā ir teika, mīts, ka tā notiek. Taču šī informācija Gabrielu nebiedēja. Viņai taču ir eņģeļu vārds.

Pēc rezidentūras viņa aizvien pateicās Dievam par katru piešķirto dienu, par iespēju būt šajā krāsainajā pasaulē.

Tomēr kaut kas cits salūza viņā, lai saaugtu jaunā konfigurācijā. Tas jaunības naivums, ka viņa spēs ar empātiju ieklausīties visos pacientos, uzlabot to dzīves, spēs ar siltu skatienu palīdzēt.

Viņa saprata pavisam drīz, jau pirmajā darba gadā kā psihiatrei, ka Tu vari palīdzēt tikai tik, cik Tu saproti. Nevienā mācību grāmatā nebija pateikts par cilvēkiem, kuru psihe bija tiktāl savērpusies un deformējusies, ka viņi, lai nenošautu sevi vai pārējos, ikdienā lietoja jebkādus apdullinošus līdzekļus, lai aizmirstu, ka viņiem ir sirds. Viņu sirdis bija burtiski sacaurumotas ar traumatiskām dzīves pieredzēm. Un viņiem nebija jaudas un sapratnes, kā tās aizlāpīt ar mīlestību. Viņi vienkārši truli darīja mehānisku darbu, ievēroja likumus, brauca ar auto, taču iekšēji jutās kā kropļi, kurus neviens nekad šajā dzīvē nav mīlējis.

Viņa sākumā jutās ļoti izmisusi, ka nespēj šādiem cilvēkiem neko dot. Tikai vēl zāles, kas vēl vairāk viņus notrulina. Viņa gribētu, kaut vairāk cilvēkiem Latvija apmaksātu psihoterapiju, un tajā bezmaksas terapijā strādātu terapeiti, kuri katru pirmdienu no rīta pie kāda cilvēkmīlestības benzīntanka uzpildītos līdz matu galiņiem ar jaudīgu mīlestību. Taču terapija arī šodien, 2026.gadā, Latvijā bija maksas pakalpojums, un benzīntankā mīlestību uzpildīt nevarēja. Ar atlaidi 3 centi litrā, ja pērk kubikmetru mīlestības uzreiz.

Psihiatram bija jābūt imūnam pret to, ka bezdibenis viņa pacientos apēd viņu pašu, un viņš notrulinās kopā ar saviem pacientiem. Pat ja aizvien mehāniski izraksta zāles, uzklausa simptomus, nosūta uz stacionāru, mehāniski nosūta uz ekspertīzēm, mehāniski sniedz izvērtējumu policijai un tiesai.

Ir liels risks kļūt par mehānisku skrūvīti medicīnas sistēmā, ja tu strādā ar psihiski slimiem pacientiem.

Gabriela tāpēc brīvdienās pavadīja daudz laika Juglas dzīvnieku patversmē, barojot suņus un kaķus, vedot suņus pastaigā, iepazīstot dzīvniekus. Viņa uzlādējās. Glaudot dzīvniekus viņa saņēma daudz mīlestības atpakaļ, kamēr izrakstot zāles – viņa saņēma caur lūpu kaktiņiem izspiestu čukstu: “Paldies dakterīt, es varēšu mierīgi gulēt”.

Tāpat viņa bieži vien devās pie jūras un vienkārši atpūtināja galvu, skatoties uz horizontu. Dažreiz debesjumā bija putni, dažreiz jūra bija mierīga, citreiz tā šņāca un sprausloja. Vētras laikā viņa uz jūru negāja. Vētra Gabrielai atgādināja praksi bērnu psihiatriskajā slimnīcā, kur viņai nācās glābt bērnus, kad tiem bija epilepsijas lēkmes. Tas viņai atgādināja, ka haoss un slimība ir ar spontānu raksturu. Ir jābūt gatavai uz jebko un jebkurā brīdī.

Cilvēks var nomirt pusstundas laikā, ja viņa lēkmi neviens nepamana.

“Ārpus psihiatrijas nodaļas sienām daudzi cilvēki mirst gadiem ilgi un tā arī nespēj nomirt, mokās ar dzīvi, izjūtot asas sāpes galvas un sirds apvidū.”

Medicīnas personāla melnais humors, lai netērētu laiku, pārdzīvojot par katru pacientu, kurš nomiris “pāragri”. Kas vispār ir pāragri? Kas to nosaka? Vai pirms tam, kad noklausījies bērnu raidījumu “Miedziņš” vienu, pēdējo reizi?

Gabriela bieži savā galvā secināja, ka negrib veikalā pirkt baltas drēbes, jo šī krāsa asociējas ar balto darba apģērbu. It kā medicīnas personāls, tāpat kā līgava pie altāra, būtu balts un pūkains.

Viņa tāpēc mēdza iet uz koncertiem nomālējusies gluži melna, ar auskariem, ar ķēdītēm, kirzas zābakiem, ar nokrāsotiem matiem, lai dabūtu no sevis ārā šo smacējošo baltumu.

Viņas kabinetā darbā pie sienas bija glezna ar neaizmirstulītēm. Runā, ka tās simbolizē īstu mīlestību, pieķeršanos, un kontaktu, kas ir tik noturīgs, ka dzīves brāzmās tas liecas, liecas, taču vienmēr iztaisnojas.

Gabriela ticēja, ka cilvēks ir tāda mašīna, kuras dzinējs ir ārpusē, to ir devis Dievs, taču cilvēkam ir jāmāk savienot vadiņi sevī. Katram orgānam, juteklim, nervu galam pievadīt enerģiju. Cilvēkā plūst fiziskās asinis un enerģiju asinis – tās atbild, lai cilvēks justos aprūpēts. Viņa akna, niere, taisnā zarna un kreisā auss būtu saņēmusi vajadzīgo uzmanību, lai tālāk funkcionētu, nevis turpinātu atrofēties. Ja šīs uzmanības nav, cilvēka nāve iestājas ātrāk. Ātrāk – tā ir funkcija ar atvasinājuma raksturu. Vēlāk – tā ir funkcija ar integrēšanas raksturu. Integrējot savu ausi lielākā enerģijas apritē, tā kļūst par ko vairāk, nekā dzirdes aparātu vai vietu, kurā iestiprināt auskarus.

Šīs idejas par holistisko medicīnu mūsdienās bija populāras, taču tik un tā visi topošie psihiatri primāri mācījās par dažādu zāļu grupām, simptomiem, medicīnisko loģiku un to, ka psihiatrs nav ķirurgs, tāpēc visu zināt nav vajadzīgs.

Viņa jutās sava pirmā darba gada laikā kā trauks, no kura visu laiku tiek smelts ārā ar spaiņiem. Viņa – jauna, skaista, iekārojama sieviete, ar ārsta grādu, Dr., sēž un lasa vecu, psihisku slimu cilvēku anamnēzes, uzklausa tos, cenšas pateikt kaut ko, kas liktu pacientam cīnīties par sevi, nevis ļaut dabiskajai slimības entropijai saraut sevi gabalos.

Viņa redzēja, cik daži viņas kolēģi bija kļuvuši vienaldzīgi pret pacientu likteņiem. Daži centās saviem pacientiem izkarot invaliditātes grupas, lai pacienti varētu slimot labākos apstākļos, dzerot garšīgāku vīnu mājās. Kā saka, nodzerties ar kvalitatīvu alkoholu taču ir skaistāk, nekā ar ļergu?!

Jo vairāk viņa domāja, ka dara smagu, svarīgu darbu, jo vairāk atdūrās pret domām, ka tas patiesībā ir egoisms, upura sindroms un megalomānija, vēlme būt īpašai, citādākai psihiatrei.

Tomēr, ko nozīmē vēlme nebūt kā visiem Latvijas psihiatriem? Vai visi ir vairāk vienaldzīgi, vai egoistiskāki, vai visi dzīvo savas mazās dzīves, tomēr pieņemot ietekmīgus lēmumus, kas izlemj cietušo dzīves, jo daži noziedznieki tiek atzīti pie “nepieskaitāmiem”, tāpēc viņiem piemēro citu soda mēru? Vai psihiatrs ir tāds pats cilvēks kā mācītājs vai tiesnesis, kurš spriež tiesu pār cilvēku likteņiem, izvēloties diagnozi, derīgas vai nederīgas zāles, nosakāmo atbalstu, ko pacients var saņemt no sistēmas, jo pie vienas diagnozes, kas ir smagāka, pienākas vairāk atbalsta, pie citas – mazāk?

Kāpēc tev jābūt smagi psihiski slimam, lai saņemtu to atbalstu, kas tev būtu daudz vairāk noderējis slimības gaitas sākumā, kad tā bija tikai neiroze, kas vēlāk tapa par slimību?

Kāpēc sistēma uztur pie dzīvības mehāniskus zobratus sistēmā, kuri sen vairs neatšķir labu no ļauna, tikai dzīvo no rokas mutē?

Dažreiz Gabrielai gribējās burtiski izslēgt savu prātu kā datoru ar vienu pogas spiedienu. Ne par ko nedomāt. Tad viņa gāja pārgājienos, soļoja zābakos līdz spēku izsīkumam. Tad viņa mīlējās ar savu puisi, un tā laikā spēja nedomāt neparko. Tad viņa koncerta troksnī pazaudēja savu “es”, kas griezās kā laboratorijas žurka ritenī pirms izbarošanas laboratorijas pitonam.

Arī skaitot rožu kroni, dažreiz viņa izšķīda savu vārdu virknē.

Dzenbudisms māca, ka cilvēkam ir jādara darbs, ko viņš ir uzņēmies, esot pilnībā šeit un tagad. Kristietībā – darbs ir jādara, ļaujot svētajam garam darboties caur tavu mēli un rokām. Tādā stāvoklī tu esi kā svētā, kura ar dziļu mieru un siltām rokām mīca maizes mīklu, no kuras pabarot trūkumcietējus.

Gabriela neticēja Mātes Terēzes brīnumam, taču ticēja Fatimas pareģojumiem. Tikai darbs ar savu sirdi spēj cilvēku atvērt patiesi dodošai dzīvei, kurā viņa vai viņš ir brīnumdaris, kurš dod savas ticības vārdā visiem, jo patiesais Kristus palīdz visiem, nešķirojot to mantisko, reliģisko vai citu stāvokli.

Šāda ideālisma pakāpe daudzus kristiešus bija novedusi līdz izdegšanai savos darbos laicīgajā pasaulē, jo “nepateicība ir pasaules alga”. Jāatceras parūpēties arī pašai par sevi.

Par savu prātu, saprātu, par savu psihi, dvēseli un labbūtību, kā moderni medicīnā saka.

Taču šo prasmi psihiatrijas rezidentūrā viņai iemācīja tikai nosacīti. Viņai bija supervīzija, kas palīdzēja pašai apstrādāt emocijas rezidentūras laikā. Viņa uzzināja par miega svarīgumu tik dziļos līmeņos, ka saprata, ka iemācīties aizmigt autobusā, lai justos “svaigāka”, ir vitāla spēja. Viņa iemācījās jogu, meditāciju, braukšanu uz retrītiem un autogēno treniņu. Iemācījās veselīgāk ēst, dzert, iekļaut savā 168 stundu nedēļas ciklā vajadzīgās fiziskās aktivitātes.

Visu rezidentūras laiku viņu dresēja saprast sevi, aprūpēt sevi, lai viņa neizdegtu psihiatra darbā. Taču rezidentūra bija četri gadi, un tā beidzās. Bija jāsāk lielā dzīve.

Viņa pati bija atbildīga par savu veselību un to, lai spētu uzklausīt pacientus ar veselīgu attieksmi.

Beigās mēs vienmēr nonākam pie tā, ka visas intelektuālās zināšanas, ko apgūstam skolā vai augstskolā, apstājas pie intuitīviem lēmumiem, kas, vai nu stāv pāri racionālajam, vai nestāv. Tas cilvēciskais faktors, kas ārstam ir jāatceras katru reizi, kad viņu mēģina uzpirkt ar naudu vai mantām, vai citādi. Ārsts ir palīdzoša profesija, kas kalpo cilvēkiem. Kalps nevar kalpot diviem kungiem uzreiz. Mamonam un Jēzum. Tāpēc Tev nebūs pieņemt citu pateicību, kā vien to, kas ir oficiāli noteikta.

Tomēr Latvijā ārsta solījums, tā sauktais Hipokrāta zvērests, ir ar citu tekstu, kā senajā Grieķijā. Daudz kas ir padarīts formāls. Ārsta profesijas ētika nav tas pats, kas humānistiskā ētika vai Aristoteļa ētika, vai Platona ētika. Pat ja oriģinālais zvēresta teksts ir pilnībā saglabājies, to vairs neizmanto. Tas liecina par Rietumu sabiedrības vērtību maiņu.

Gabriela nemācēja atbildēt, kā priekšā ir atbildīgi tie ārsti, kuri ir ateisti. Savas sirdsapziņas priekšā? Ja nu ārstam nav sirdsapziņas un viņš pats ir psihopāts? Cik ilgs laiks paietu, kamēr kāds to atklātu? Un, ja arī atklātu, kurš uzstādītu diagnozi psihiatram? Ne jau viņa kolēģis, cits psihiatrs.

Komisijas pārbauda, vai topošais psihiatrs pats ir psihiski vesels.
Visur ir cilvēciskais faktors. Cik empātiskam ir jābūt, lai varētu strādāt par psihiatru, kur ir apakšējā un augšējā robeža?

“Tu man prasi, cik labam cilvēkam ir jābūt, lai tiktu paradīzē, un es Tev atbildu, ka Tu nevari tirgoties ar Pēteri. Esi kā Pēteris, neļauj sevi pirkt, un neizliec sevi pārdošanā nekad!”, teica kādā sprediķī mācītājs. Gabriela šos vārdus iegaumēja labi.

***
Mati gandrīz jau izžuvuši. Nagu laka arī. "Varbūt tomēr es kādreiz nopirkšu baltu kleitu, ko valkāt ziemā", Gabriela padomāja, paskatoties uz sevi spogulī.