Nu, profesionālim būs labāk zināms, jā :)

Morāle vai tik pirmām kārtām neizriet no empātijas un introspekcijas? No iekāpšanas cita ādā, dzīves iečekošanas no tās perspektīvas.

Vismaz manā dzīvē upura loma bija izvēle.
Jā, caurumota sirds, jā bērnībā jau traumas un dzīvē visādi nedrošumi no tā, bet izvēle beigās ir mana: ņemt un atļaut sev sabrukt vai otrs variants: ņemt un šo izmantot kaut kam produktīvam, ceļam uz viedumu, kas paceļ, nevis iznīcina.
Un tad trauma no vairoga kļūst par bagātību, caur kuras prizmu var palīdzēt citam kaut ar dziļu klusēšanu un galvas māšanu, jo saprotams līdz nierei pašam, bet diez vai pacientam/draugam Sašam.

Upura lomu atmetam un kūppinam zaļo nejēgā :D