Jā, taču empātiju un introspekciju skolā nemāca. Tiešā veidā noteikti nē. Līdz tām ir jānonāk pašam.

Par to jau ir stāsts. Varbūt ne šis, bet dzīves stāsts.

Ka katram ir izvēle. Kā saki, savu traumatisko pieredzi pārstrādāt un to
uztvert par vērtību, caur kuru var palīdzēt citiem līdzīgā situācijā, vai vismaz izrādīt sapratni.

Tas jau ārstam ir jāspēj pateikt - saņemies, Tu esi vērtība tāds, kāds esi, Tu vari ko dot sev un pasaulei, Tev ir nozīme. Iedot grūdienu, lai cilvēks sāk iet to produktīvo ceļu.

Par to gan ir šis stāsts - daudz ko varētu atrisināt ar mentorēšanu, labsirdīgu iedrošināšanu un uzklausīšanu, nevis zāļu dzeršanu dzīves garumā. Taču sistēmai tā nav ērti, jo tā pelna uz zālēm, nevis laimīgiem cilvēkiem.

(Stāsts tapa sakarā ar manu paziņu, kurš pateica, ka viņam ir par grūtu strādāt par psihiatru, labāk mēģinās būt bērnu psihoterapeits)