jā un nē ([info]dzeltens) rakstīja,
@ 2021-05-24 20:51:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mana darba kolēģe saka, ka viņas paziņu lokā no vakcīnas esot nomirušas 2 sievietes, viena esot bijusi labākās draudzenes kolēģe, otru vairs neatceros, bet nu arī it kā legit paziņu loks, viena pavisam jauna, otra 55. Uz maniem iebildumiem, ka tad tam taču būtu bijis jābūt ziņu virsrakstos, un kāpēc par to neziņo, viņa tikai nopūšas un saka, ka ko tad mums vispār ziņo. Un tad es domāju, bet kā, nu kā tas notiek, ka cilvēki sāk stāstīt tādas pasakas, turklāt ne jau apzināti melojot, bet tiešām no sirds tām ticot. Par kolēģi, taisnību sakot, jāsaka, ka jauks cilvēks, bet mazliet dīvaina tomēr ir - tic visādiem dziedniekiem, savu diezgan smago veģetatīvo distoniju (izpaužas kā galvas reiboņi, nespēks un panikas lēkmes) ārstē tikai pie tiem un nesekmīgi, ilgstoši nerādās birojā, arī bez visa kovida strādā no mājām, jo nespēks. Neraugoties uz to, darbus padara un laikam jau sakarīgi, un saskarsmē tiešām ir ļoti jauka, pat ja ik pa laikam iznāk pieķert, ka tic visādām spirulīnām un ūdens atmiņām, un seleriju sulas brīnumiem.

Kopumā šis stāsts un vēl jūzera mapats magnētu publikācijas mani aizvien vairāk nosliecina par labu vakcinēties, jo nu neesmu jau arī tik kukū, lai ticētu tādiem murgiem. Tomēr tā kā esmu pietiekami aizņemta ar dzīvi, un nevakcinēties ir joprojām reāli vienkāršāk nekā vakcinēties, tad baigi neiespringstu izķert tuvākos pieejamos laikus tuvākajā vakcinācijas centrā.

Kopumā domāju, ka šis laiks laikam baigi saasina visādas mentālās kaites robežstāvokļu cilvēkiem. Ļoti priecājos, ka pati paspēju iziet kādu pusgadu psihoterapijas tieši pirms pandēmijas klātienē, droši vien tagad būtu grūtāk papildus tam, ka pasaule sajukusi prātā, vēl dzīvot ar visādiem neatšķetinātiem ģimenes attiecību mezgliem. Ar visu to brīžiem pie it kā normāla ikdienas stresa līmeņa (nav ļoti zems, atbildība ir, bet nu nav arī nemitīga publiska uzstāšanās) ciešu no bezmiega, pat vairākas reizes nedēļā, kas manā gadījumā nozīmē nervu pārslodzi.

Bet es vienalga līdz galam nesaprotu mehānismu, kā pārkairināti nervi spēj uzģenerēt 2 mirušas sievietes. Nu, tas ir, varbūt labākās draudzenes stāstā tā kolēģe bija citas draudzenes kolēģe un tad noīsinājās par vienkārši draudzenes kolēģi, kā jau daždien baumu birojā gadās, bet tomēr.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]gnidrologs
2021-05-25 19:01 (saite)
Vai tev tāpat ieslēdzas kritiskā domāšana arī tad, kad lasi, ka "x miris no kovida", ja vienlaikus zināms, ka x ir 90 gadus vecs vēža slimnieks, kuram vēl arī ir diabēts, visu mūžu smēķējis, pēdējā laikā smagi ar sirdi un nieres ar aknām arī iet uz beigām. Un tad kaut kā uzzinās, ka lielāka daļa "mirušo no kovida" ir tieši tādi un, ja ziņās visu laiku nebrēktu polundra, tad no vidējām nāvju statistikām nevienam pat prātā nevarētu ienākt, ka notiek kaut kas ārpus kārtas?

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]dzeltens
2021-05-26 10:39 (saite)
Iedomājies - ir gan ienācis prātā. Esmu pētījusi arī dažādu valstu statistikas un tiešām - ap 70% covid nāvju ir 65+. Man gan 65 galīgi nešķiet piemērots vecums, kad cilvēkam jau tā kā laiks uz kapiem, visi pazīstamie šajā vecumā uzskata sevi par jauniem. Tas, ka varētu neuzskaitīt visādus 80+ ar blakus saslimšanām kā covid nāves arī man ir ienācis prātā, bet tur ir pietiekami ētisku argumentu, kāpēc tas neietu cauri.
Es ilgu laiku domāju arī, ka tieši tie astoņdesmitgadīgie opji ir tie, kas pārslogo veselības aprūpes sistēmu. Man kādus gadus pirms kovida nomira abi vecvecāki vecumā 80+, un tolaik Latvijas medicīnas sistēmai pat prātā nenāca viņus kaut kā glābt. Vecmāmiņu vienkārši no reģionālās slimnīcas, lai atbrīvotu vietu nodaļa, aizsūtīja uz lauku slimnīcu būtībā nomirt - jo mājās vectētiņš nebūtu varējos viņu guļošu apkopt, un mēs visi tolaik dzīvojām Rīgā. Tāpēc ilgu laiku skaļi lamājos par veselības aprūpes sistēmu, kas ir tagad sajukusi prātā, un tur pie ventilatoriem visādus opjus, kam īstenībā būtu humānāk ļaut vienkārši aiziet. Līdz kamēr vienkārši apjautājos par šo pazīstamai reanimācijas māsai, kas šobrīd brīvprātīgi piespiedu kārtā strādā arī covid nodaļā reģiona slimnīcā. Un izrādās - nekas nav pārāk radikāli mainījies kopš manu vecvecāku nāves, tos vecos nemaz tik neatlaidīgi nereanimē, vietu intensīvajā terapijā joprojām taupa jaunākiem pacientiem. Un to vietu nemaz nav tik daudz, un medicīnas sistēmas pārslodze diemžēl ir gaužām reāla.
Šim stāstam, atšķirībā no mirušo draudzenes draudzeņu stāstiem, kaut kā diezgan ticu.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?