Speciālā militārā operācijā Karakasā.
Posted by ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
zazis on 2026.01.03 at 11:19
"Pirmdien Tramps paziņoja, ka ASV ir iznīcinājušas piestātni, kuru izmantojot Venecuēlas narkotiku tirgoņu kuģu uzkraušanai."
Viens karo ar "nacistiem", cits ar "narkotiku karteļiem". Nez citam veiksies tik pat labi kā vienam? Līdzjūtības venecuēliešiem. Lai nolādēti visi warmongeri.
Posted by ulvs on 2026.01.02 at 18:45
Slinkums rediģēt veco tekstu, jo tad atkal jāliek rindkopas, tāpēc veikšu piebildi šeit. Par youtube kanāla jēgu. Izmantoju to kā savu uzmetumu katalogu. Sāku augšupot publiski, tāpēc tā arī turpinu. Galu galā prieks, ja kāds pavelkās no manas manieres.
J.G. nepieciešamības, sec.par būtisku V.G. solījumu
Posted by ulvs on 2026.01.02 at 18:40
Šogad, 2026.gadā esmu apņēmies izpildīt šīs savā virzienā veltītās instrukcijas:
1. Sakārtot savu mūzikas katalogu, lai tas ir, galvenokārt, man pārskatāms - ieviešot šo sistēmu pēc atslēgas vārdiem / datumiem es pats vieglāk varēšu orientēties savā katalogā. Jautājums, kādā vidē labāk ieviest šo sistēmu. Varbūt kādam ir ieteikumi? Pie šī punkta: noslīpēt praktisku portfolio (tik pat labi grupas info vietne, kur var gūt iespaidus par šo aktuālo muzikālo ciklu, gan arī manas mūzikas vēsturi, cēloņiem).
Iemesls: Pārāk daudz nesašķirotas mūzikas. Manā
U.U. youtube kanālā 2026. gada pirmajās dienās augšuplādēti kopā 339 video, no kuriem 324 augšupoti kā short videos (līdz 3 minūtēm), 15 - long. Visu short video ēru aizsāka 2024. gada 22.marta video, kur, jā, zinu, banāli, bet spēlēju mēģtelpā uz basa Tool - Schizm. Turpinot tādā garā, 2 gadu laikā 400 video bez sistēmas tos viegli pārskatīt, būtu Bābeles cienīgs neprāts. Daļa no video ir frāzējumi (līdz minūtei), taču liela daļa (virs 50% no video kopapjoma) plašāki muziklāli ceļojumi (līdz 3 minūtēm). Vēl viens būtisks iemesls - nekur internetā nav mans portfolio, jo nav bijusi īpaša nepieciešamība, jo līdz šim biju darbojies mūzikā tikai kā projekta zobrats nevis, teiksim, viens no idejas pirmstēviem (ok, ok, Lokators absolūti bija tāds projekts, kur mēs visi 3 bijām idejas pirmstēvi).
2. Izkristalizēt no esošā materiāla - vairāk, izdomāt no jauna - mazāk, taču ir jāsasniedz rezultāts "vismaz 30 min organiskas muzikālas kustības uz elektroģitāras, ko kopā ar Eleanoru un Karlīnu (un, iespējams, vēl kādu līdz šim neatrastu biedru/biedreni) novest līdz dzīvā šova cienīgam materiālam/DIY ieraksta materiālam". No līdz šim radītā materiāla uz šo brīdi var izvilkt aptuveni 15 minūtes autentikas.
Iemesls: pašrealizācijas, mazāk pašpietiekamības alkas. Savā ziņā tā ir naturāla progresija manas dzīves mūzikai - darba specifikas dēļ man ir iespēja sevi turēt augstā līmenī, paralēli apgūstot jaunas metodes, tehnikas, krāsas, skaņas (arī kā darba pienākums, bet arī kā dzīves pienākums). Nedaudz arī kā sekas tam, ka redzu, kā tiek mismenidžēts galvenais muzikālais dzīves projekts. Man tomēr dzīvē īsti nav nekā svarīgāka par mūziku, pašrealizāciju, līdz ar to ļoti būtiski ir efektīvas metodes, ātra nočekošana, vai metodika strādā vai vajag jaunu pieeju nevis ilga marinēšanās uz viertas bez jebkāda reāla progresa.
***
Atskatoties uz pagājušā gada solījumiem sev - esmu pavirzījies ne vien vienu, divus, bet gan visus trīs vai pat četrus soļus uz priekšu, lai kļūtu kreatīvi neatkarīgāks un pašpietiekamāks. Nedaudz lepojos ar sevi (nedaudz, jo zinu, ka varu labāk, viedāk, efektīvāk, bļē).
Posted by teja on 2026.01.01 at 23:29
bāc!!!! mēs mainām to, ko mēs zinām
Gada kopsavilkums, ja tā paskatās
Posted by fjokla on 2025.12.31 at 10:09
iezīmīgs ar 2 pareiziem lēmumiem - "Balto Dāmu" un "lai deg, elles liesmās, visi tilti"
Sāksim ar pirmo
tas bija ap ceriņu ziedēšanas laiku, kad nu mums šovasar tas bija, viss ar klimatiskām nobīdēm taču, bet, vārdsakot, sirds asiņošana pēz Zaķīša bija nedaudz pierimusi un sāku pastiprināti sekot visādām patversmju lapām feisbūkā, bet viss tik sarežģīti, tik sarežģīti. Tobrīd vēl strādāju un jauno likumu pa suņu adopciju nu nekādi nevarēju izpildīt. NU, tur tagad prasa 4 vizītes pie noskatītā sunīša un, Rīgā pieejamajām tādi jokaini darba laiki, no desmitiem līdz trijiem, lai. Karočīt, kaut kas neizpildāms fiziski.
Reiz aktīvi iesaistījos Ķengaraga garāžās mītošā netveramā Džo epopejā, bet ne pagaidu auklēm patiku nevirtuāla es, ne suns, satikts jau patversmē, tomēr beidzot sagūstītais bija manējais pēc abpusēja ņuha.
Nulūk, bet vienā tādā jaukā dienā, ap to ceriņu ziedēšanas laiku, skatos klejo pa internetu palīgā sauciens,sak, tā un tā, saimniece nopietnos gados un gaida rindā uz pansionātu, radinieki sunīti uzņemt nevar, jo pašiem pilna māja, bet omes luteklis baismas izvēles priekšā, jo 11 gadu, tā un šitā.
Rakstu, domāju, grēks neapjautāties, otrā galā omes vedekla uzreiz līksmi pretim, katrā gadījumā, viss norisa tik zibenīgi, ka nākošā kadrā es jau spaidījos, līdz augšai pilnā, mikrorajona, busā ar procesā aizvien saņurckātāku un sašļukušāku ceriņu pušķi. Starp citu, kak šas pomņu, ka tai pušķī atradu laimīti un to arī, pēc visiem priekšrakstiem, apēdu.
Nulūk, un te jau es esmu, karsts pēc velna bija todien un tai sasvīdušā rokā tie cietušie ceriņi, izbirstu es kaut kādā Bolderājā, tur mani sagaida forša dāma ar sunīti. Nuko, metu visu pa zemi un pati metos iepazīties un sabučoties ar vienu tādu baltu, teiksim godīgi, kantaini nobarotu, baltu dāmsīti.
Tad virzĀmies caur daudzstāvenēm uz mitekli, tur posta aina, pie gultas kalta sirmmāmiņa, sunītim štābs zem tās, visi trīs dēli miruši un vīrs,palikusi tikai gādīga vedekla, un pirms pansionāta tikai viena bēda, ko darīt ar balto kunkuli.
Ēdām kēksu un likām vāzē ceriņus, vedekla savējā un pīpmane, ome tikmēr sit plaukstas un saka, kāda laime, kāda laime, kāda šausmīga laime, aiz satraukumiem pat nedaudz apvēmās, bet vedekla gādīgi pielika glāzīti apakš, nu, vārdsakot, bučoju viņu uz pieres un teicu, ka viss būs labi,
Vispār, tā bija apskatīšanās vizīte, bet pēc kādām divām stundām jau sēdēju vedeklas izsauktā pet taksī ar suņa gultu, lāci, pilnu maisu paikām, ar varu kabatā iebāztu simtnieku un visu balto kunkuli, oriģinālvārdā - Šēru.
Nuja, un tā nu, iekšā manā dzīvē mēs abas bijām.
Iesākumā mūsu attiecības bija, kā simis pareizi izteicās -abpusēji viegli rezignētas. Iekšas arī pretojās, sak, Zaķīša vietu jums ne mū žam neaizņemt, gereontoloģisko mazulīt! Vārds arī mainījās te Ma Šerī, te - Pinkertons, jo baigā pēddzine. Nu, vārdsakot, iesākums tāds rēns. Sunīti gribēji, sunīti dabūji.
Bet nu, ilgs laiks nepagāja, kad sākām viena otru atklāt, suņa gultiņa un lācītis tika aizmirsti jau sākumā, bet tad palēnām atklājās, ka Šēra tā glāsmaini badās un mīļojās un tā tālāk un tā joprojām, vārdsakot šobrīd viņa guļ man ceļgalu ielokā, jo aizdzinu no spilveniem un kopumā maiguma pilns viss mums tagad, ķepa uz sirds, ļoti labs vārdu salikums, jā.
Par lielās mājas Balto Dāmu viņa kļuva, kad tikko kā iebraucām Ezerniekos. Izrādījās, nabags, nekad dzīvē nav bijusi laukos. Nulūk, tad nu viņa kādu nedēļu vai vairāk, lavījās čurāt kā ēna un momentā spruka atkal atpakaļ mājas sienu drošībā. Ieraugot ezeru, viņa vispār pieplaka pie zemes, visu spalvu gaisā.
Tagad jau riktīga pāķene, bet Baltā Dāma vai vienkārši Dāma pielipa. Nuja, tāda man tagad, sirdī un purnu maigU kakla ielokā, ir.
A par otro punkti, paņēmu koferi un aizmukām abas no Rīgas, ar cerībām uz ilgu palikšanu, mentālu veselību un kādu oriģinālu biznesa ideju, kas pēkšņi iespers man beidzot pa pieri.
Posted by fjokla on 2025.12.31 at 06:59
Tātad, lai viss nepaliktu,
starp citu, man ir klaviatūra, kas spīd visās varavīksnes krsāsās, ļoti atbilstoši, gan praidā ejot, pasist padusē, nu, un, atzīsim jau nu beidzot, nepaliekam jaunāki arī, pēc kāda gadiņa vajadzēs brilles, pagaidām es tikai atejā esmu bezspēcīga, jo nevaru vairs literatūru, uz gaisa atvaidzinātāja uzlipināto, u.c. sīkbutiņus, salasīt. Kā mēs līdz tam nonācām? Es nesaprotu. Nu, līdz vecumam, krunkām un vājredzības.
Tātad, lai viss nepaliktu tikai teorijā un zem segas pie muļķikiem, publicēju darbu sarakstu šodienai un apņemos, pie tik zīmīga datuma, arī tos izpildīt, daži psihologi saka, ka sarakstiņi esot veselīgi, un tātaT:
1. joga līdzi foršajai palmu meitenei, bet līdz 45tai minūtei, būsim reāli;
2. viesu atstātie, visi mājsaimniecībā iespējamie, trauki netīrie- nokopti;
3. viesistaba - visa atkal skaista, izsūkta un gatava prezidenta runai;
4. kaudze sagrieztu egļu zaru, rožu klāšanai, mammai to ir visās vietās;
5. ja ne ideāli, tad vismaz pieņemami, salodēt kopā vismaz 3 atsevišķas stikla detaļas;
6. te man jau pašai rokas nolaidās. Sanest šķūnī briketes, kas zem plēves.
7. sagriezt rOsolu... oi, nē, šito atstāsim mammai. Labi, vismaz palīdzēt.
Taka būtu! Dadzeru kafiju un eju pie punkta pirmā, savādāk būs kauns atzīties, viena lieta sev solīties, otra - aculieciniekiem.
Par briketēm gan jau tagad jūtu, ka nebūs šitas
kratās un rīb
Posted by lavendera in ![[info]](http://klab.lv/img/community.gif)
pajautaa on 2025.12.30 at 11:56
Centrifūgai darbojoties, veļasmašīna vibrē vienkārši briesmīgi. Kāpēc tā un ko darīt? It kā ir līmeņota.
Labrēt
Posted by fjokla on 2025.12.30 at 06:16
Jā, jā, rakstu, rakstu, jau,pa bišķim, rakstu par to ļohu un mandarīniem, fonā un zem actiņas,...
šorīt es tikai atnācu pateikt, ka das experiment ar ziemošanu laukos pagaidām ir kaifīgs.
Šobrīd fonā šņākuļo krāsniņa un pie muguras maigi piegūlusi Baltā Dāma (tas mans sunīts), vakar iekārtojām, pareizāk, atbrīvojām vietu, lai es varētu iekārtot darbistabu/darbnīcu savai potenciālajai "mazai sveču fabriciņai", redzēs vēl, kuda poņesjot - stiklā vai porcelānā, bet kaut kur ir jānesas, ibo, a ja nu kaut kas man tomēr šai dzīvē sanāk. Karočīt, liels, stabils darba galds pie loga, ar skatu apsnigušās eglēs, man ir.
Šodien braucu uz pakomātu pēc lodšķidruma, patinas un vara bantes, jo jāatjauno trenāža ar kvalitatīviem izejmateriāliem.
Kopumā, tā mājīgi lielā mājā sāk palikt, krāsoju durvis un pēčāk stenderes apzīmēju ar viskādām trafaretu puķītēm. Darba vēl daudz, bet ciemiņus pieņemts tagad, toč, var, vink vink.
Depresīvā ziņā, pilnīgi noteikti ir tūkstotkārt labāk kā Rīgā, socfobijas - sliktāk, nedodies tās bodes un cilvēkus bez narkozes.
Var jau būt, ka tomēr ceļas tas d vitamīns, kuru man gādīga družka no medicīnas sfēras atklāja 4.4, no minimālajiem 30it, esam. Tagad nu ecepšu ampulas jaudīgas iet iekšās regulārīgi, aptiekā ar prasīja vai negāžos no kājām ar šitādu analīzi.
Vārdsakot, esmu meža sanatorijā un kaifīgi staipos, konkrētā muzikālā materiāla pavadījumā:
https://www.youtube.com/watch?v=rjdYViLgqJMJa atdzimt, tad tikai šeit.
Turiet īkšķus.
Bučas
Posted by dienasgramata in iztulko on 2025.12.29 at 16:17
kā latviski sauc Beaker people vai Bell Beaker culture?
ok, pēdējo atradu - zvaniņtrauku kultūra (LOL), bet kā sauc tos cilvēkus?
Bam badabum
Posted by teevs on 2025.12.28 at 11:33
Reizēm ir labi, ka bērs cērt durvis - vecākiem ir laika savus grēkus paslēpt
Posted by teja on 2025.12.26 at 21:01
vispār, kur Rīgā var nopirkt kūpinātu karpu?
Posted by teja on 2025.12.26 at 11:27
sapnī griezu sev matus un liku tos mazā zārciņā
Posted by teja on 2025.12.24 at 10:56
vēl nav Ziemassvētki, bet ir notikuši jau tik daudz labi brīnumi
http://www.nelegalssaturs.lv
Posted by gnidrologs in pajautaa on 2025.12.23 at 21:16
Vai ir lokāls veids kā iesūdzēt Latvijas valsti tiesā par to, ka tā administratīvi cenzē internetu, neļaujot piekļūt arbitrāri izvēlētām lapām vai domēniem? Sen nav pārlasīta Satversme, bet esmu diezgan drošs, ka tiesības uz cenzūru laicīgajiem vietvalžiem tā nepiešķir, bet mēs jau zinām kādi nodevēji un svešu varu kalpi ir Sartversmes tiesas tiesneši, kuri spriež tā kā īslaicīgā politiskā vara pasūta. Vairāk interesē kaut kādi civiltiesiski loophouli. Laik, es nevaru izmantot savu lapu, vai akkauntu, kas ir situēts cenzētā vietā un jūs man nelikumīgi nodarījāt zaudējumus.
Dabiski, es tam visam varu piekļūt caur tor, proxy vai vpn, bet kāpēc man būtu jāpielieto papildus apkārtceļi, lai izbaudītu tās tiesības, kuras man jau ir. Šajā gadījumā ierēdņi vienkārš rīkojas kā noziedznieki, liedzot man darīt to, kas man, kā pilsonim jau piešķirts pēc pamatlikuma.
Posted by elina on 2025.12.23 at 18:31
Man patīk ieteikt kādam filmu un pēc tam skatīties to vēlreiz. Tajā brīdī filma vairs nav tikai stāsts uz mana ekrāna, bet arī saruna ar to cilvēku, kurš to skatās.