Sēklu daudz, bet ūdens apkārt vēl vairāk [entries|archive|friends|userinfo]
Domu arbūzs

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Pārdomas pīppauzes vietā [20. Jan 2012|20:51]
Kaut kur pa vidu starp tonsillitis acuta diferenciāldiagnozi un ārstēšanu man mazliet apnika lasīt un nolēmu doties uz virtuvi kaut-kā-garšīga medībās. Kamēr atgriezos istabā ar laupījumu (lasi: saldētiem smiltsērkšķiem) rokās un lepnu smaidu sejā biju paspējusi aizdomāties par apkārt esošajiem cilvēkiem un viņus uzvedību.

Šīs dienas arbūza sēkla iz pārdomu brīža:
Cilvēki paši izgudro simts un vienu lietu, kura ir absolūti obligāti jādara (citādi Zeme pārstās griezties), tad skaļi un uzkrītoši visās iespējamās formās izrāda, ka ir sasodīti pārguruši (un visticamākais tādi arī ir - kaut kā radīšana no nekā prasa enerģiju), iepriekšminētās obligātās lietas darot, un gaida, ka viņus slavēs, žēlos un apbrīnos. Un, kā platīna kronis visam, seko ierastais nu, es jau neko. Tomēr visskaistāk ir vērot to, kā šie ļautiņi kā mazi bērni apvainojas, kad kāds atļaujas būt neiejūtības kalngals un nepabaro viņu ego ar apbrīnas pilnām frāzēm.
Krāšņs teātris. Turklāt pa brīvu un pieejams katru dienu. Iesaku.
Diagnoze: Uz sevis glorificēšanu tendēts liekulīgs mazohisms
Diferenciāldiagnoze: Stupiditus vulgaris
Ārstēšana: Smadzeņu transplantācija. Psihoterapija. Retos gadījumos iespējama loģiskas pašanalīzes izraisīta remisija.

Es pati ar' agrāk ar šo vaļasprieku aizrāvos. Atmetu. No malas vērot ir krietni jautrāk.

Un jāatzīst - ilgi gāja, kamēr (man) aizgāja..
Link4 raksta|ir doma

Satricinājums vai strīds? [4. Jan 2012|14:12]
[jūtos |satricināta]
[skan |swh rock]

Vakar (pareizāk gan būtu teikt - šodien agri, agri no rīta) panesās neliela interneta tīmekļa asistēta diskusija par alkoholu un tā spēju / nespēju atvērt / aizvērt prātu. Diskusijas saturu neatreferēšu, jo tas šajā ierakstā absolūti vairs nav būtiskākais. 

Aizdomājos par ko citu. Vakar mana lielā vēlme diskutēt atdūrās pret pretspēlētāja nostāju kā mūra sienu - neesot vērts diskutēt, jo sarunai nav paredzams atrisinājums. Atzīšos es apmulsu mazliet, jo man vienmēr ir šķitis, ka diskusija nav nedz mīkla, kurai vajag atrisinājumu, nedz cīņa, kurā vajag uzvarētāju. Manā skatījumā diskusija vienmēr ir bijusi kā prāta asināšana un viedokļu apmaiņa, kurā katrs visbiežāk paliek pie sava, bet ir nedaudz bagātinājies ar idejām un informāciju. 

Tikko biju traki centīga un atvēru svešvārdu vārdnīcu:
DISKUSIJA [< lat. discussio satricināšana] - kāda strīdīga jautājuma apspriešana sapulcē, presē, privātsarunā; strīds.

Tā nu tagad sēžu un domāju par diskusiju nozīmi un jēgu. 

Latvieši, rādās, tomēr ir uz kašķēšanos un taisnības meklēšanas orientēta tauta - skaidrojumā parādās tādi vārdi kā strīdīgs un strīds. Un te nu sanāk, ka manam sarunas biedram bija vairāk taisnības kā man, jo strīdas jau parasti ar vēlmi atrisināt jautājumu vai vēl labāk uzvarēt strīdā.

Tomēr man pašai labāk patīk latīniskā vārda nozīme satricināšana, kā mana viedokļa, kā kripatiņas mana pasaules skatījuma satricināšana, dodot prātam zināmu devu svaiga gaisa un jaunu ideju maisījuma, lai turpinātu produktīvu informācijas apstrādi un, pats svarīgākais, pārstrādi vērtīgākā formātā.
Link4 raksta|ir doma

Mainās tikai cipars [2. Jan 2012|20:25]
[jūtos |lepna]
[skan |YūTūb favorītu liste]

Tikko aizvadīti divi jaunie gadi - globālais, kas jau n-to reizi solās nest pasaules iznīcību, it kā pasauli jau nenīdētu ārā vispārējais stulbums, un mans personīgais, padarot mani ne tikai par gadu vecāku, bet cerams arī par mazliet saprātīgāku homo sapiens sapiens. Fakts, ka šie abi datumi teju vai sakrīt, mani vienmēr ir atpestījis no viena bezjēdzīga pārdomu brīža katru gadu - var abiem notikumiem, kuru dēļ cilvēks mīl tukši filozofēt par savas dzīves jēgu (vai tās trūkumu), veltīto refleksijas tējas pauzi apvienot vienā. Laika un enerģijas ekonomēšanas nolūkos, ziniet.

Toties šoreiz (gribēju jau rakstīt šogad, bet sapratu, ka maķenīt esmu nokavējusi; nu kādas dienas divas) šim pasākumam (lasi: refleksijai pie tējas krūzes) veltīju krietni daudz laika. Iespējams, daudz vairāk laika nekā pēdējos piecos gados kopā. Un roku uz tās vietas, kur jābūt sirdij, liekot, varu apzvērēt, ka tas nebija ar nolūku (nedz mazohistisku, nedz pseidointelektuālu); pirmo reizi bija sajūta, ka vajag. Vajag šo to pārdomāt, sakārtot pelēko šūniņu plauktos un, pats galvenais, mazliet (varbūt mazliet vairāk kā mazliet) ar sevi vienoties. Daļēji, šķiet, pat sanāca, bet to jau laiks rādīs. Lai nu kā, dalīties ar pārdomu augļiem gluži negrasos; pietiek jau, ka vajadzēja atzīties pašā muļķības vainagotajā procesā, jo traki sapriecājos par savu vecuma neglābjamo tuvošanos.

Savukārt šīs dienas prieciņš bija atklāsme, ka 2012to esmu sagaidījusi ar tieši nevienu jaunu (vai nospodrinātu vecu) apņemšanos. Tik neizmērojama sajūsma no manas puses saistībā ar šo faktu ir nevis tāpēc, ka esmu nonākusi bezmērķīgas eksistences pašplūsmā bez vēlmes dzīvē ko mainīt, bet gan, jo beidzot esmu tikusi līdz tādam brieduma stāvoklim (par lielu pārsteigumu sev), ka lēmumus sāku īstenot uzreiz nevis rīt, pirmdien vai nākamajā gadā. Jā, jā - uzreiz. Un neticēsiet, bet tā ir samērā laba metode, kā realizēt mērķus. 

Vispār jūtos traki lepna par sevi un tā.





Linkir doma

Sodi vs. apbalvojumi [20. Dec 2011|20:47]
[jūtos |pašapmierināti ciniska]
[skan |Michael Buble - Blue Christmas]

Iniciatīvas trūkumu būtu jāatzīst par krimināli sodāmu darbību (vismaz administratīvi jau nu noteikti), kā totālu (turklāt sasodīti kaitinošu) nolaidību pret sevi un saviem līdzcilvēkiem.

Kādi priekšlikumi par soda mēriem? Vai varbūt jāņem talkā nevis sodi, bet gan apbalvošanas sistēma, dodot mazu dāvaniņu par katru iniciatīvas izrādīšanas epizodi? Nu tā kā suņus dresējot. M?



Par balvām runājot, es sev pēdējo divu dienu laikā esmu piešķīrusi trīs par skaistām acīm (jo, kurš gan mani lolos un lutinās, ja ne es pati) - Kolka Cool, GEO ar rakstu par orgānu transplantāciju ētisko aspektu un suši iekš Gan Bei. Ar visām trim esmu ellīgi apmierināta. Tā lūk.
Linkir doma

Savāda elpa. [20. Dec 2011|18:21]
[jūtos |bez elpas]
[skan |Michael Buble]

Uz ziliem palagiem klātas gultas nolika soma ar visiem topošo dakteru atribūtiem, mētājas liķiera konfekšu papīriņi un zeķes ar mežģīņu malu. Ar  mazliet īgnu skatu par pastāvošo iekārtu, cēli guļ mana persiešu kaķene, un jā.. tur pat līdzās mētājos arī es. Es, tērpta mūžību un trīs dienas senā pidžamā ar lācīšiem un baltā un pūkainā mājas halātā, sēžu ieritinājusies zem divām segām, ēdu liķiera konfektes un apsveru iespēju čāpot līdz ledusskapim pēc smiltsērkšķu ogām; tomēr veselīgāk kā tās končas, ziniet. Un visam pa vidu, fonā skanot jaunajam Michael Buble Ziemassvētku albumam, vēl klabinu mazā ceriņkrāsas datorbrīnuma klaviatūru, lai savas šodienas samulsušās domas uzliktu uz virtuālā papīra. 

Man rakstīšana ir kā privātā psihoterapija - izcili nomierina, ļauj salikt prāta vētrās izsvaidītās idejas pa plauktiņiem un ir krietni finansiāli draudzīgāka salīdzinājumā ar gulēšanu uz zaļās kušetītes pie kāda, kurš par Tavu dzīvi visu, visu zina labāk kā Tu. Viss - es eju pēc smiltsērkšķiem. Konfektes apšķebināja.

Skābās un ledus aukstās dzelteni oranžās askorbīnskābes bumbas mani nedaudz atdzīvina. Kaķene ar' rāda apmierinātāku seju kā iepriekš - papildināju ēdiena krājumus arī viņas trauciņā, no kura pustukša viņas persiešu imperatores gods, protams, iepriekš ēst neatļāva.


Vakar biju traki laba meitene un pirms Ziemassvētkiem devos uz Latvijas galveno asins sūcēju (sikspārņu, nodokļu iekasētāju un citu zvēru) sapņu darba vietu - Valsts Asins donoru centru -, lai mazliet nolaistu asinis. Laikam nolaidu mazliet par daudz, jo šodien aizdomīgi un nu jau arī nedaudz biedējoši trūkst elpa pēc noietiem divdesmit septiņiem ar pusi soļiem. Nekādi nevaru saprast, kāpēc šādos brīžos nekad līdzās nav kāds, kurš nēsā uz rokām. 

Lai nu kā..

Tāpēc šodien cītīgi čīkstu sev (jo visi citi no perimetra veikli pazuduši) par pasaules netaisnību un žēloju sevi ar jaunāko GEO numuru un pusdienām Gan Bei. Pēc pusdienām cēlā vientulībā (jo, kā jau minēju, visi ir veiksmīgi notinušies), lasot savu jauniegūto žurnālu, devos mājās, lai ietīņātos segās un rakstītu par malārijas izplatību un mirstību pasaulē jaukākai vakara noskaņai.

Te nu es esmu, ierakusies segās un rakstu; vēl tikai jātiek līdz rakstīšanai par īsto (lasi: to, kuru rīt jaukā dāma LICā gribēs lasīt) tēmu. Bet vakars jau vēl garš. Vismaz tā es sevi mierinu.




Zini to sajūtu, kad roka sastingst, sniedzoties pēc klusējošā telefona, un vārdi noslāpst uz lūpā tā arī nepateikti? Jo tik un tā nesapratīs. Un tik un tā nenovērtēs.

Link2 raksta|ir doma

Idiotisms. Katram savs. [12. Dec 2011|00:06]
[jūtos |mazliet idiotiski]
[skan |Frank Sinatra - Come Fly with Me]

Ellīgi sen nekas nav rakstīts. Laikam jau tāpēc, ka esmu aizņemta dzīvojot. Un guļot. Un esot mazliet laimīgāka kā agrāk.

 

Bet, ko nu par laimi, ja var runāt par cilvēku absolūto idiotismu, kas ir krietni vien drošāka lieta nekā fakts, ka Visums ir bezgalīgs. Šodien stupiditus vulgaris guva vēl vienu fantastisku apliecinājumu, uzvaroši kolektīvā uz vienu baumu balstītā gājienā uz bankomātiem, lai izņemtu to bagātības daļu, kas pārsniedz valsts garantētos Ls 70 000.

 

Lai nu kā, šīs visas bezjēdzīgās jezgas un, par maniem izteikumiem šajā sakarā aizvainota portāla www.draugiem.lv lietotāja, norādījuma ''labāk būtu paklusējusi par tiem idiotiem, tāda pati jau vien esi'' aizdomājos, ka patiesībā jau katram no mums ir zināma deva idiotisma. Tikai katram par savu, ļoti īpašu tēmu. Nu labi.. dažiem idiotisms ir ģeneralizētā formā. Ja tā labi padomā, lielākajai daļai, bet ne par to ir stāsts.

 

Tā nu es sāku domāt par savu personalizēto idiotismu. Šķiet, man ir žilbinošs talants no nekurienes tumšajiem un drēgnajiem dziļumiem izvilkt neeksistējošas problēmas un labi aši tās ietērpt realitātes zilzaļi punktotajā bikškostīmā ar oranži svītrainu kreklu, lai padarītu maksimāli ticamas gan sev, gan apkārtējiem ik reizi, kad sabīstos no tā, ka dzīve rādās pārāk saulaina un draud kļūt teju vai vārda ''laimīga'' cienīga. Būdama godprātīga un kārtīga pilsone, tā izdarīju arī šajā nedēļas nogalē. Par ko, klusiņām varu atzīties, ir mazliet kauns, un tamdēļ būs jāpiestrādā pie šīs prāta sadaļas, kas darbojas pēc noklusējuma, atslēgšanas, kā lietošanai totāli nederīgas un veselībai kaitīgas.

 

Un Frank Sinatra Come Fly with Me griežas uz riņķi jau n-padsmito reizi, lai atgādinātu man, ka tieši mazmazītiņie sīkumi, savienojoties ar dažiem konceptuāli nozīmīgiem stūrakmeņiem uztverē, ir tie, kas vairs neļauj noslēpt no sevis, ka dzīve ir laimīga, lai kā mans ciniskais prāts pretotos to atzīt. 

 

No idiotisma atkal esmu atgriezusies pie laimes. Ar to laikam šim vakaram arī pietiks.

Linkir doma

Valoda [3. Nov 2011|17:28]
[jūtos |sasodīti vārga]
[skan |swh rock]

''Tie, kas apgalvo, ka iestājas par krievu valodu, kā OTRO valsts valodu, maldās vai melo, jo patiesībā viņi iestājas par savām tiesībām nezināt tās valsts valodu, kurā viņi dzīvo. Neapšaubāmi, piedāvāto Satversmes grozījumu rezultātā krievu valoda viņiem kļūs par PIRMO, bet daudziem jo daudziem, par vienīgo valsts valodu.'' / Aleksejs Loskutovs /
Linkir doma

Anatomijas retorika [4. Okt 2011|00:54]
[jūtos |apdullusi]
[skan |asinsvadu pulsācija deniņos]

Sievietes maksts garums ir 7 - 10 cm. Jautājums - kāpēc garumam ir nozīme?


P.S. Ar lepnumu, pēc padziļinātas informācijas apguves par migrēnām (kam gan nebija nekāda uz manu personu vērsta iemesla), varu pati sev diagnosticēt migrēnu ar vizuālo auru, kas parādās aptuveni 24 h pirms lēkmes sākuma. Lēkme raksturojas ar pulsējošām sāpēm galvas labajā pusē, nelabuma sajūtu, roku trīci un paaugstinātu jutību uz gaismu, smaržu un skaņu.

P.P.S. Ja tik ļoti nesāpētu, varētu pat priecāties.
Linkir doma

Rudens dūmaka [2. Okt 2011|21:25]
[jūtos |kā vēsā siltumā]
[skan |Elton John - Your Song]

Šodien bija lielā veikalu diena ar mammu. Pēc tam, kad biju atčāpojusi no darba, izdzērusi rīta tēju un pāris stundiņas pagulējusi, protams, lai sajustos mazliet vairāk, kā māsa Vaira saka, kā baltais cilvēks. Kad beidzot biju atguvusi cilvēka cienīgu skatu uz dzīvi, varējām doties lielākajā un nožēlojamākajā lielpilsētas mietpilsoņu svētdienas izklaidē - šoppingā

Varu jau ņirgāties, bet patiesībā būtu grēks sūdzēties. Iepirkšanās fortūna stāvēja mums klāt, lai ātri un nesāpīgi tiktu cauri šim briesmīgajam pasākumam, kurš, iespējams, man sāks šķist baudāmāks tajā tālajā dzīves posmā, kad savu stila izjūtu varēšu arī finansiāli atļauties. Mamma tika pie eksistenciāli nepieciešamā rokas bagāžas kofera (ko visticamākais ekspluatēšu arī es), savukārt es beidzot iegādājos termokrūzi. Skaisti zaļu (ak, kāds pārsteigums par krāsas izvēli.. es kļūstu kaitinoši paredzama pat sev), un, protams, ar to man nebija gana - vajadzēja iegādāties arī krāsainas pēdu nospiedumu uzlīmes, lai ar pirmklasnieka aizrautību tās salīmētu uz krūzes, padarot to bezdievīgi stilīgu un tieši tik šizofrēniski hipijisku, lai zagt tādu neviens negribētu. Jūtos traki lepna par savu radošās domas lidojumu un jau prātā dzirdu kolēģa Mičuļa rītdienas ''Tu pilnīgi stulba esi, Dzenīte! kas Tev tā par infantilo krūzi?''. Jā, iedomājos kā tas skan un kļuvu vēl lepnāka. Ha. 

Vajadzēja jau, protams arī darvas pilienu tajā medus mucā. Profilaksei. Un man, kā personai ar fatālu vājību uz apaviem, tā bija atklāsme (patiesībā, veselas divas), ka skaisti un kvalitatīvi ziemas zābaki maksā vairāk kā es mēnesī nopelnu; un ka baltas balles kurpes neviens neuzskata par vajadzīgu ražot. Damn it. 

Kā jau rudenim un jauna mēneša sākumam piedien, tādas savādas pārdomas pa galvu svaidās. Cik daudz jāpazīst cilvēks, ar ko esi? Kura ir tā robeža, kad, uzzinot par daudz, kļūst garlaicīgi? Ko darīt, ja esi kā skatītāja nolikta pie norobežojošajām margām? Vai pakļāvīgi pieņemt atvēlēto vietu, vai tomēr huligāniski kāp pāri un riskēt tapt izmestai pavisam? Un vai vispār var pārkāpt pāri tām margām, vai varbūt tomēr kājiņas par īsu un tā. Ko tad? Un ko tad, ja tas tiešām sāk satraukt? Un cik tuvu, tad galu galā klāt pielaist drīkstu es pati? Domīgums nekur neiet, un analītiskais prāts griežas, kā vilciņš, lai visu sistematizētu un saliktu pa plauktiņiem. Dīvaini - it kā sanāk; un tajā pašā laikā - ne vella. Pati izdomāju, un pati neklausu. Mazliet komiski laikam. 

Šovakar no itin visa ir tas savādais mazliet.

Un jā. Es oficiāli savu, pa vasaru balli atlaidušo rumpi, esmu uzsēdinājusi uz diētas un sporta režīma, lai kaut kā iedabūtu sevi tajā sasodītajā balles kleitā. Brīdinu - tuvākās dienas būšu īgna, jo badā un ar sāpošiem muskuļiem. 
Linkir doma

Kastaņu lietus [18. Sep 2011|21:47]
[jūtos |apslimusi]
[skan |Vivaldi - Autumn]

Šodien rudens mani noķēra. Ar dzestru rīta gaisu un valdzinošo rudens smaržu Vienības gatves garumā, kad šorīt lēni čāpoju mājās no diennakts dežūras un centos sakopot domas šodienas darāmajiem darbiem. Nesanāca. Aizķēros rudens vilinājumā un vēl nesteidzīgāk kustējos uz priekšu, vērojot viegli nosarkušos kokus ar tik pat vieglu smaidu sejā. Bams! Gandrīz dabūju ar kastani pa pieri (morāle: tā iet, ja aizsapņojas - var dabūt pa galvu). Noskurinājos, savācu to mazo nelieti un devos tālāk. 

Pēcpusdienā rudens mani noķēra otrreiz - ar sāpošu kaklu un temperatūru, un prāta nostūros klimstošu ideju, ka varbūt tomēr zem klajas debess vēsās naktīs pilnā rīklē dziedāt nav gudri. Varbūt. Tā nu nīgri sēžu mājās ietērpusies biezajā džemperī un ar šalli ap kaklu. Un, protams, kā kārtīgs mediķis cītīgi ārstējos - dzeru Melno balzāmu un zāļu tējas ar medu. Un nē - es neko negribu dzirdēt par farmaceitiskajiem zāļlīdzekļiem. 

Šobrīd man vajadzētu gatavot prezentāciju rītdienas referātam tā, ka galva kūp, taču, tā kā galva kūp arī bez strādāšanas, tad pagaidām īpašs progress šajā frontē nav. Kādu brīdi uz sevi par to padusmojusies, nolēmu vismaz sev par prieku ierakstīt ko šeit, kamēr dzeru jau kādu padsmito tējas krūzi. 

Vakar tēloju apzinīgu pilsoni un strādāju - pavadīju divdesmit četras visnotaļ garlaicīgas stundas dežūrā. Patiesībā jau labi, ka garlaicīgas, jo citādi tas nozīmētu, ka kādam ir slikti. Mums atrakcijas sākas tikai tad, kad kāds izdomā asiņot, mirt vai sajukt prātā. Un nekas no tā (kā jau var nojaust) nav pārāk patīkami ne pacientam, ne mums, ne apkārtējiem. 
No absolūtās pelēcības gan paglāba vakardienas valstiska mēroga izklaide - vēlēšanas. Kā kārtīgs pilsonis, biju paņēmusi līdzi pasi uz darbu, lai tur pat slimnīcas teritorijā arī aizietu novēlēt. Bet pirms tam man tika uzticēts tas gods informēt visus nodaļā esošos pacientus par iespēju vēlēt slimnīcas teritorijā, kā arī par room service opciju tiem, kuri brašā solī tomēr nespēj doties turp. Tā nu pastaigājos cauri visām palātām, stāstot šo lielo prieka vēsti līdz atdūros pret kareivīgi noskaņotu lepnu dāmu 7. palātā, kas paziņoja: ''Ja pa latiški ņičivo ņepaņimaju''. Lai arī darba laikā gan saprotu, gan runāju krieviski (izejot no slimnīcas teritorijas šī spēja mistiski zūd), pāris sekunžu laikā pēc šī fantastiskā apgalvojuma ātri nospriedu, ka, ja reiz viņa latviski nesaprot, tad viņai teorētiski nevajadzētu būt derīgai pilsoņa pasei, tāpēc tulkot nepūlējos. Tā pat arī 9. palātā. Pabeigusi šo pienākumu, pati devos vēlēt ar apziņu, ka manai balsij ir pievienotā vērtība. Aptuveni 4 balsu apjomā. Nav tā, ka būtu žēl. Un nav tā, ka būtu kauns.


Linkir doma

[11. Sep 2011|00:26]
[skan |Frank Sinatra - Moon river]

Gribās aizmigt. Ne vienai.



Reizēm gadās.
Linkir doma

Pilnmēness [11. Sep 2011|00:20]
[jūtos |miegaina]
[skan |Frank Sinatra]

Kailais un mazliet sagurušais augums paslēpts zem puķainas segas (hmm.. eksistenciāli prasās nomainīt uz ko askētiskāku) un dvēseli veldzē Frank Sinatra. Šķiet naksnīgs miers un gulta ir vienīgais laiks un vieta, kad spēju rakstīt. Kad neviens nepārtrauc un nejaucas pa vidu. Pat īsti nezinu, ko vēlos rakstīt. Tik daudz emociju un notikumu. Laikam jau nav svarīgi par ko, svarīgs ir pats rakstīšanas process. Kā maza grēksūdze. Šovakar tik ļoti vilinošs pilnmēness no debesīm man smīnēja pretī, ka tā vien gribējās uzkāp uz slotas un palidināties pa Rīgas bezzvaigžņu debesīm prom no visa un visiem. 

Skan My way. Un man pēkšņi un ellīgi ļoti dvēsele sāka smilkstēt pēc kāda, kura rokas tagad būt. Reizēm gadās. To laikam sauc par brīvības cenu. Patiesībā mani mazliet māc ziņkāre, cik liela būs šī brīvības cena, kad sāks līt rudens lieti un nosarkušas lapas no kokiem krist. Tik ļoti, ļoti sen neesmu bijusi viena rudenī. Vispār tik ļoti sen neesmu bijusi viena tik ilgi kā tagad. Vērtīgi. 

Pēdējās dienās mani neliek mierā cilvēku attiecību teātris. Brīžiem gribas dusmoties, brīžiem smieties, bet mieru neliek. Kā lai saprot, ko otrs no Tevis gaida? Kā lai saprot, ko domā? Un kā vispār to visu savienot? Nekādi nespēju saprast, kam izdevīga ir tā ķēmošanās ar tēlošanu, ar izlikšanos, ka negribam to, ko gribam un otrādi. Nezinu, kā ir citiem, bet mani pamatā tas ellīgi nogurdina un kaitina, un rada vēlmi pasūtīt ratā katru būtni, kas piekopj šo apbrīnojami idiotisko nodarbi. 
Un tad man ik pa laikam nākas klausīties gaudošanā, šņukstēšanā vai dusmu izvirdumā par to, ka nav dabūts tas, ko grib; ka kāds ir pārpratis vai nav sapratis un tā tālāk. Tā kā neesmu pati iejūtīgākā klausītāja pasaulē, teju vienmēr pār manām lūpām pasprūk, kas līdzīgs ''bet vai Tu mēģināji bez aplinkiem pajautāt?''. Ak jel, kādu skatienu es saņemu pretī. Jēziņ. Tā nevarot. Tā neviens nedarot. 
Tikko ienāca prātā māsīcas mīļākais teiciens - labāk dabū to, ko gribi, citādi nāksies gribēt to, ko būsi dabūjis. 
Jo vairāk par šo domāju, jo vairāk man šķiet, ka tie pārmetošie skatieni, ka es darot tā kā dāmai nepiedien, ir nevis nosodījums, bet gan skaudība par uzdrošināšanos darīt, ko gribu, izrādīt, ko gribu un to arī dabūt. Un te es nedomāju tikai (vienas) nakts romānus; izrādās arī alus dzeršana līdz rītam ar puikām, ja esmu vienīgā meitene kompānijā, skaitās nepiedienīgi, un vēl miljons lietu, kuru nepiedienīguma saskatīšanai man acīmredzot ir pārāk švaka redze. It kā jau komiski, bet reizēm nogurdina. 
Cilvēku vēlme pašiem savu dzīvi sarežģīt ir fascinējoša. Vai drīzāk - fascinējoši stulba. Un te atkal nevilšus atgriežos pie domas par to, cik procenti cilvēku ir absolūti idioti. Intuīcija tomēr saka priekšā, ka vairāk, kā lekcijā minētie 20. 

Skan The Lady is a Tramp un es būtu gatava dvēseli pārdot par biļetēm uz 15. septembra Vējiem līdzi. Jāatrod tik' pircējs.
Linkir doma

Haoss antresolā [6. Sep 2011|01:09]
[jūtos |apmulsusi]
[skan |nakts trokšņi]

Un ir tādi vēli, vēli vakari, kad domu tūkstoši, kā romiešu kareivji skrien un karo Tavā prātā, neļaudami ne aizmigt, nedz arī izrunāt (lasi: izrakstīt) to visu ārā. Jo pārāk liels apjukums ir tās mājas, kas ir mans ķermenis, bēniņos. Un domas, kā cilvēku pūlis pie šauras izejas, drūzmējas, bet ārā netiek un sakārtoties ierindā ar' nespēj.

Traki ļoti gribas teikt, ka nezinu, ko gribu. Bet nevar. Pārāk skaļi pati sev esmu pateikusi, ka neticu šādai neziņai; ka ''es nezinu, ko gribu'' nozīmē neko citu, kā ''es nespēju sev atzīt, ko gribu''. Un tā nu es slauku tās pelavas prātā no vienas puses uz otru un cenšos atrast to zelta graudu.. un to drosmi atzīt, ko gribu.

Nakts skaņas mājā liecina par to, ka beidzot arī man jāmēģina iemigt un noķert kādu mazu mājienu no zemapziņas cauri sapņu valstībai, kas pēdējā laikā ellīgi lutina ar, maigi izsakoties, dīvainiem sapņiem.

Čuči guli, mazais šmuli!
Linkir doma

cauri miglai uz bērnību [4. Sep 2011|23:49]
[jūtos |savādi]
[skan |Guns N' Roses - November Rain]

Baltais halātiņš godīgi un skaisti novietots uz pakaramā istabas stūri un nagi atkal atguvuši piedienīgu garumu un zaudējuši arī spilgti rozā krāsu, kas nozīmē, ka esmu gatava savam ceturtajam cīņas gadam ar medicīnu. Un kas vēl svarīgāk - esmu nopelnījusi iespēju ieritināties savā lielajā gultā, ļaujot kailo augumu ietvert siltam, baltam halātam (un nē, šis nav dakterīšu halāts, bet gan tāds liels un pūkains), un beidzot ieklabināt te pārdomas un atmiņas, kas galvā skan jau visu dienu. Klēpī mans violetais datorbrīnums, blakām šodien atvestie āboli un glāze brendija, jo vajā nelāga aizdoma, ka šīs nedēļas nogales piedzīvojumos, tomēr kādā brīdī būšu mazliet nosalusi.

Rīts, protams, sākās ar klusu lādēšanos no manas puses par to, kurš vispār ir izgudrojis agrus rītus, jo šajā nedēļas nogalē par kvalitatīva un kvantitatīvi pietiekoša miega daudzumu runāt būtu mazliet smieklīgi. Paldies, Dievam, šis īgnums pāriet līdz ar ierasto rīta tēju un tad klāt piezogas arī apziņa, ka šī būs laba diena un ka nudien gribas braukt.

Tad nu sapucējamies un abas ar mammu dodamies ceļā, vēl līdzi paķerot arī viņas māsu. Esmu tikusi pie stūrēšanas un lepni uzskrūvēju savu princešu troni, lai vispār redzētu pāri stūrei. Braucam. Galamērķis - Ērgļi.

Un tad pēkšņi, aptuveni pie Ogres, mūs pārsteidz migla, pārsteidzoši bieza un dīvaini zilganpelēkā nokrāsā. Tālākais ceļš šķiet kā pārvietošanās pasaku valstībā, kurā itin viss ap mani ir mazliet biedējošs un tajā pašā laikā ļoti skaists un valdzinošs (nepieciešamība izmisīgi mēģināt saskatīt ceļu gan man laupīja nedaudz mirkļa romantikas). Un brīdī, kad man šķita, ka vēl dīvaināks brauciens nevar būt, migla pazuda tik pat pēkšņi, cik parādījās, un mani pārņēma nepārvarama sajūta, ka es esmu izbraukusi cauri laika mašīnai un atgriezusies bērnībā.

Ienākot dzīvoklī, saprotu, ka nekas tā īsti nav mainījies - tā pati smarža, kas bērnībā, un it katra lieta joprojām ir tajā pašā vietā, kur pirms gadiem trīspadsmit. Jā, Veltai vienmēr ir patikusi kārtība itin visā, un es spēju tikai apbrīnot šo kārtību, kādā ir viņas māja un arī viņas prāts, tik ļoti cienījamajā deviņdesmit pirmajā viņas dzīves gadā, pie tam ar gandrīz zaudētu redzi. Un šeit manam stāstam piezogas mazliet skumju. Es gluži kā bērnībā sēžu uz paklāja viņas viesistabā un man rokās ir flomāsteri, tikai šoreiz es nekrāsoju bilžu grāmatu, bet gan rakstu milzīgus uzrakstus, ko likt klāt dokumentiem un zāļu iepakojumiem, lai viņa spētu atrast, kur kas atrodas. Vienīgais, kas glābj no skumju uzmācīgā tuvuma, ir apziņa, ka daru ko tiešām derīgu, un pateicīgais smaids Veltas sejā liecina par to pašu.
Kad mēs dodamies pastaigā ik uz soļa ir mana bērnība, kas liek smaidīt platu jo platu smaidu. Un atkal es eju līdzās ''lielajiem'', tikai es vairs neesmu ''mazais'', un nu balstu to roku, pie kuras maza būdama turējos. Un diskutējam un runājamies mēs visas, un sarunas ir gluži tādas pašas, kādās apbrīnas pilnām acīm klausījos bērnībā.

Reizēm vajag tikt aizmestam atpakaļ bērnībā, lai apjaustu, ka pilntiesīgi esi nokļuvis ''lielo'' frontē.
Linkir doma

Uvertīra [4. Sep 2011|21:37]
[jūtos |domīga]
[skan |datora dūkoņa]

Reiz sen senos laikos maza, naiva meitenīte, kura bija svēti pārliecināta, ka ir ellīgi ciniska, rakstīja iekš klab.lv. Tad kādā jaukā dienā pēc 19.11.2007. (jo tad tapa pēdējais ieraksts), nāca apgaismība, ka viņa ir nevis ellīgi ciniska, bet gan ellīgi naiva un salkana. Viņa nokaunējās pati par sevi un vairs neuzdrošinājās rakstīt...

.. līdz 4.09.2011. rakstīšanas vājība tomēr izrādījās par viņu stiprāka, un tapa jauns žurnāls klab.lv. Jauns, jo ar to naivo meitēnu šai jaunkundzei ir visai atāla līdzība. Viņa ir vecāka, nu jau tik tiešām reizēm ellīgi ciniska un labi apzinās, ka reizēm arī ellīgi salkana (un jā - viņai ļoti patīk vārds ''ellīgi''). Un vēl labāk apzinās, ka nekaunas ne par vienu, ne otru, nedz arī visu pārējo, kas viņai ir sakāms.



Šodienas citāts: ''Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.'' / I. Ziedonis /
Linkir doma

navigation
[ viewing | most recent entries ]