Ellīgi sen nekas nav rakstīts. Laikam jau tāpēc, ka esmu aizņemta dzīvojot. Un guļot. Un esot mazliet laimīgāka kā agrāk.

Bet, ko nu par laimi, ja var runāt par cilvēku absolūto idiotismu, kas ir krietni vien drošāka lieta nekā fakts, ka Visums ir bezgalīgs. Šodien stupiditus vulgaris guva vēl vienu fantastisku apliecinājumu, uzvaroši kolektīvā uz vienu baumu balstītā gājienā uz bankomātiem, lai izņemtu to bagātības daļu, kas pārsniedz valsts garantētos Ls 70 000.

Lai nu kā, šīs visas bezjēdzīgās jezgas un, par maniem izteikumiem šajā sakarā aizvainota portāla www.draugiem.lv lietotāja, norādījuma ''labāk būtu paklusējusi par tiem idiotiem, tāda pati jau vien esi'' aizdomājos, ka patiesībā jau katram no mums ir zināma deva idiotisma. Tikai katram par savu, ļoti īpašu tēmu. Nu labi.. dažiem idiotisms ir ģeneralizētā formā. Ja tā labi padomā, lielākajai daļai, bet ne par to ir stāsts.

Tā nu es sāku domāt par savu personalizēto idiotismu. Šķiet, man ir žilbinošs talants no nekurienes tumšajiem un drēgnajiem dziļumiem izvilkt neeksistējošas problēmas un labi aši tās ietērpt realitātes zilzaļi punktotajā bikškostīmā ar oranži svītrainu kreklu, lai padarītu maksimāli ticamas gan sev, gan apkārtējiem ik reizi, kad sabīstos no tā, ka dzīve rādās pārāk saulaina un draud kļūt teju vai vārda ''laimīga'' cienīga. Būdama godprātīga un kārtīga pilsone, tā izdarīju arī šajā nedēļas nogalē. Par ko, klusiņām varu atzīties, ir mazliet kauns, un tamdēļ būs jāpiestrādā pie šīs prāta sadaļas, kas darbojas pēc noklusējuma, atslēgšanas, kā lietošanai totāli nederīgas un veselībai kaitīgas.

Un Frank Sinatra Come Fly with Me griežas uz riņķi jau n-padsmito reizi, lai atgādinātu man, ka tieši mazmazītiņie sīkumi, savienojoties ar dažiem konceptuāli nozīmīgiem stūrakmeņiem uztverē, ir tie, kas vairs neļauj noslēpt no sevis, ka dzīve ir laimīga, lai kā mans ciniskais prāts pretotos to atzīt. 

No idiotisma atkal esmu atgriezusies pie laimes. Ar to laikam šim vakaram arī pietiks.