|
Ellīgi sen nekas nav
rakstīts. Laikam jau tāpēc, ka esmu aizņemta dzīvojot. Un guļot. Un esot
mazliet laimīgāka kā agrāk.
Bet, ko nu par laimi, ja
var runāt par cilvēku absolūto idiotismu, kas ir krietni vien drošāka lieta
nekā fakts, ka Visums ir bezgalīgs. Šodien stupiditus vulgaris guva
vēl vienu fantastisku apliecinājumu, uzvaroši kolektīvā uz vienu baumu balstītā
gājienā uz bankomātiem, lai izņemtu to bagātības daļu, kas pārsniedz valsts
garantētos Ls 70 000.
Lai nu kā, šīs visas
bezjēdzīgās jezgas un, par maniem izteikumiem šajā sakarā aizvainota portāla
www.draugiem.lv lietotāja, norādījuma ''labāk būtu paklusējusi par tiem
idiotiem, tāda pati jau vien esi'' aizdomājos, ka patiesībā jau katram no mums
ir zināma deva idiotisma. Tikai katram par savu, ļoti īpašu tēmu. Nu labi..
dažiem idiotisms ir ģeneralizētā formā. Ja tā labi padomā, lielākajai daļai,
bet ne par to ir stāsts.
Tā nu es sāku domāt par
savu personalizēto idiotismu. Šķiet, man ir žilbinošs talants no nekurienes
tumšajiem un drēgnajiem dziļumiem izvilkt neeksistējošas problēmas un labi aši
tās ietērpt realitātes zilzaļi punktotajā bikškostīmā ar oranži svītrainu kreklu, lai padarītu maksimāli
ticamas gan sev, gan apkārtējiem ik reizi, kad sabīstos no tā, ka dzīve rādās
pārāk saulaina un draud kļūt teju vai vārda ''laimīga'' cienīga. Būdama
godprātīga un kārtīga pilsone, tā izdarīju arī šajā nedēļas nogalē. Par ko,
klusiņām varu atzīties, ir mazliet kauns, un tamdēļ būs jāpiestrādā pie šīs
prāta sadaļas, kas darbojas pēc noklusējuma, atslēgšanas, kā
lietošanai totāli nederīgas un veselībai kaitīgas.
Un Frank Sinatra Come
Fly with Me griežas uz riņķi jau n-padsmito reizi, lai atgādinātu man,
ka tieši mazmazītiņie sīkumi, savienojoties ar dažiem konceptuāli nozīmīgiem
stūrakmeņiem uztverē, ir tie, kas vairs neļauj noslēpt no sevis, ka dzīve ir
laimīga, lai kā mans ciniskais prāts pretotos to atzīt.
No idiotisma atkal esmu
atgriezusies pie laimes. Ar to laikam šim vakaram arī pietiks. |