|
Šodien rudens mani noķēra. Ar dzestru rīta gaisu un valdzinošo rudens smaržu Vienības gatves garumā, kad šorīt lēni čāpoju mājās no diennakts dežūras un centos sakopot domas šodienas darāmajiem darbiem. Nesanāca. Aizķēros rudens vilinājumā un vēl nesteidzīgāk kustējos uz priekšu, vērojot viegli nosarkušos kokus ar tik pat vieglu smaidu sejā. Bams! Gandrīz dabūju ar kastani pa pieri (morāle: tā iet, ja aizsapņojas - var dabūt pa galvu). Noskurinājos, savācu to mazo nelieti un devos tālāk.
Pēcpusdienā rudens mani noķēra otrreiz - ar sāpošu kaklu un temperatūru, un prāta nostūros klimstošu ideju, ka varbūt tomēr zem klajas debess vēsās naktīs pilnā rīklē dziedāt nav gudri. Varbūt. Tā nu nīgri sēžu mājās ietērpusies biezajā džemperī un ar šalli ap kaklu. Un, protams, kā kārtīgs mediķis cītīgi ārstējos - dzeru Melno balzāmu un zāļu tējas ar medu. Un nē - es neko negribu dzirdēt par farmaceitiskajiem zāļlīdzekļiem.
Šobrīd man vajadzētu gatavot prezentāciju rītdienas referātam tā, ka galva kūp, taču, tā kā galva kūp arī bez strādāšanas, tad pagaidām īpašs progress šajā frontē nav. Kādu brīdi uz sevi par to padusmojusies, nolēmu vismaz sev par prieku ierakstīt ko šeit, kamēr dzeru jau kādu padsmito tējas krūzi.
Vakar tēloju apzinīgu pilsoni un strādāju - pavadīju divdesmit četras visnotaļ garlaicīgas stundas dežūrā. Patiesībā jau labi, ka garlaicīgas, jo citādi tas nozīmētu, ka kādam ir slikti. Mums atrakcijas sākas tikai tad, kad kāds izdomā asiņot, mirt vai sajukt prātā. Un nekas no tā (kā jau var nojaust) nav pārāk patīkami ne pacientam, ne mums, ne apkārtējiem. No absolūtās pelēcības gan paglāba vakardienas valstiska mēroga izklaide - vēlēšanas. Kā kārtīgs pilsonis, biju paņēmusi līdzi pasi uz darbu, lai tur pat slimnīcas teritorijā arī aizietu novēlēt. Bet pirms tam man tika uzticēts tas gods informēt visus nodaļā esošos pacientus par iespēju vēlēt slimnīcas teritorijā, kā arī par room service opciju tiem, kuri brašā solī tomēr nespēj doties turp. Tā nu pastaigājos cauri visām palātām, stāstot šo lielo prieka vēsti līdz atdūros pret kareivīgi noskaņotu lepnu dāmu 7. palātā, kas paziņoja: ''Ja pa latiški ņičivo ņepaņimaju''. Lai arī darba laikā gan saprotu, gan runāju krieviski (izejot no slimnīcas teritorijas šī spēja mistiski zūd), pāris sekunžu laikā pēc šī fantastiskā apgalvojuma ātri nospriedu, ka, ja reiz viņa latviski nesaprot, tad viņai teorētiski nevajadzētu būt derīgai pilsoņa pasei, tāpēc tulkot nepūlējos. Tā pat arī 9. palātā.
Pabeigusi šo pienākumu, pati devos vēlēt ar apziņu, ka manai balsij ir pievienotā vērtība. Aptuveni 4 balsu apjomā. Nav tā, ka būtu žēl. Un nav tā, ka būtu kauns.
|