|
Kailais un mazliet sagurušais augums paslēpts zem puķainas segas (hmm.. eksistenciāli prasās nomainīt uz ko askētiskāku) un dvēseli veldzē Frank Sinatra. Šķiet naksnīgs miers un gulta ir vienīgais laiks un vieta, kad spēju rakstīt. Kad neviens nepārtrauc un nejaucas pa vidu. Pat īsti nezinu, ko vēlos rakstīt. Tik daudz emociju un notikumu. Laikam jau nav svarīgi par ko, svarīgs ir pats rakstīšanas process. Kā maza grēksūdze.
Šovakar tik ļoti vilinošs pilnmēness no debesīm man smīnēja pretī, ka tā vien gribējās uzkāp uz slotas un palidināties pa Rīgas bezzvaigžņu debesīm prom no visa un visiem.
Skan My way. Un man pēkšņi un ellīgi ļoti dvēsele sāka smilkstēt pēc kāda, kura rokas tagad būt. Reizēm gadās. To laikam sauc par brīvības cenu. Patiesībā mani mazliet māc ziņkāre, cik liela būs šī brīvības cena, kad sāks līt rudens lieti un nosarkušas lapas no kokiem krist. Tik ļoti, ļoti sen neesmu bijusi viena rudenī. Vispār tik ļoti sen neesmu bijusi viena tik ilgi kā tagad. Vērtīgi.
Pēdējās dienās mani neliek mierā cilvēku attiecību teātris. Brīžiem gribas dusmoties, brīžiem smieties, bet mieru neliek. Kā lai saprot, ko otrs no Tevis gaida? Kā lai saprot, ko domā? Un kā vispār to visu savienot? Nekādi nespēju saprast, kam izdevīga ir tā ķēmošanās ar tēlošanu, ar izlikšanos, ka negribam to, ko gribam un otrādi. Nezinu, kā ir citiem, bet mani pamatā tas ellīgi nogurdina un kaitina, un rada vēlmi pasūtīt ratā katru būtni, kas piekopj šo apbrīnojami idiotisko nodarbi.
Un tad man ik pa laikam nākas klausīties gaudošanā, šņukstēšanā vai dusmu izvirdumā par to, ka nav dabūts tas, ko grib; ka kāds ir pārpratis vai nav sapratis un tā tālāk. Tā kā neesmu pati iejūtīgākā klausītāja pasaulē, teju vienmēr pār manām lūpām pasprūk, kas līdzīgs ''bet vai Tu mēģināji bez aplinkiem pajautāt?''. Ak jel, kādu skatienu es saņemu pretī. Jēziņ. Tā nevarot. Tā neviens nedarot. Tikko ienāca prātā māsīcas mīļākais teiciens - labāk dabū to, ko gribi, citādi nāksies gribēt to, ko būsi dabūjis.
Jo vairāk par šo domāju, jo vairāk man šķiet, ka tie pārmetošie skatieni, ka es darot tā kā dāmai nepiedien, ir nevis nosodījums, bet gan skaudība par uzdrošināšanos darīt, ko gribu, izrādīt, ko gribu un to arī dabūt. Un te es nedomāju tikai (vienas) nakts romānus; izrādās arī alus dzeršana līdz rītam ar puikām, ja esmu vienīgā meitene kompānijā, skaitās nepiedienīgi, un vēl miljons lietu, kuru nepiedienīguma saskatīšanai man acīmredzot ir pārāk švaka redze. It kā jau komiski, bet reizēm nogurdina.
Cilvēku vēlme pašiem savu dzīvi sarežģīt ir fascinējoša. Vai drīzāk - fascinējoši stulba. Un te atkal nevilšus atgriežos pie domas par to, cik procenti cilvēku ir absolūti idioti. Intuīcija tomēr saka priekšā, ka vairāk, kā lekcijā minētie 20.
Skan The Lady is a Tramp un es būtu gatava dvēseli pārdot par biļetēm uz 15. septembra Vējiem līdzi. Jāatrod tik' pircējs. |