Man rakstīšana ir kā privātā psihoterapija - izcili nomierina, ļauj salikt prāta vētrās izsvaidītās idejas pa plauktiņiem un ir krietni finansiāli draudzīgāka salīdzinājumā ar gulēšanu uz zaļās kušetītes pie kāda, kurš par Tavu dzīvi visu, visu zina labāk kā Tu. Viss - es eju pēc smiltsērkšķiem. Konfektes apšķebināja.

Skābās un ledus aukstās dzelteni oranžās askorbīnskābes bumbas mani nedaudz atdzīvina. Kaķene ar' rāda apmierinātāku seju kā iepriekš - papildināju ēdiena krājumus arī viņas trauciņā, no kura pustukša viņas persiešu imperatores gods, protams, iepriekš ēst neatļāva.

Vakar biju traki laba meitene un pirms Ziemassvētkiem devos uz Latvijas galveno asins sūcēju (sikspārņu, nodokļu iekasētāju un citu zvēru) sapņu darba vietu - Valsts Asins donoru centru -, lai mazliet nolaistu asinis. Laikam nolaidu mazliet par daudz, jo šodien aizdomīgi un nu jau arī nedaudz biedējoši trūkst elpa pēc noietiem divdesmit septiņiem ar pusi soļiem. Nekādi nevaru saprast, kāpēc šādos brīžos nekad līdzās nav kāds, kurš nēsā uz rokām. 

Lai nu kā..

Tāpēc šodien cītīgi čīkstu sev (jo visi citi no perimetra veikli pazuduši) par pasaules netaisnību un žēloju sevi ar jaunāko GEO numuru un pusdienām Gan Bei. Pēc pusdienām cēlā vientulībā (jo, kā jau minēju, visi ir veiksmīgi notinušies), lasot savu jauniegūto žurnālu, devos mājās, lai ietīņātos segās un rakstītu par malārijas izplatību un mirstību pasaulē jaukākai vakara noskaņai.

Te nu es esmu, ierakusies segās un rakstu; vēl tikai jātiek līdz rakstīšanai par īsto (lasi: to, kuru rīt jaukā dāma LICā gribēs lasīt) tēmu. Bet vakars jau vēl garš. Vismaz tā es sevi mierinu.