Varu jau ņirgāties, bet patiesībā būtu grēks sūdzēties. Iepirkšanās fortūna stāvēja mums klāt, lai ātri un nesāpīgi tiktu cauri šim briesmīgajam pasākumam, kurš, iespējams, man sāks šķist baudāmāks tajā tālajā dzīves posmā, kad savu stila izjūtu varēšu arī finansiāli atļauties. Mamma tika pie eksistenciāli nepieciešamā rokas bagāžas kofera (ko visticamākais ekspluatēšu arī es), savukārt es beidzot iegādājos termokrūzi. Skaisti zaļu (ak, kāds pārsteigums par krāsas izvēli.. es kļūstu kaitinoši paredzama pat sev), un, protams, ar to man nebija gana - vajadzēja iegādāties arī krāsainas pēdu nospiedumu uzlīmes, lai ar pirmklasnieka aizrautību tās salīmētu uz krūzes, padarot to bezdievīgi stilīgu un tieši tik šizofrēniski hipijisku, lai zagt tādu neviens negribētu. Jūtos traki lepna par savu radošās domas lidojumu un jau prātā dzirdu kolēģa Mičuļa rītdienas ''Tu pilnīgi stulba esi, Dzenīte! kas Tev tā par infantilo krūzi?''. Jā, iedomājos kā tas skan un kļuvu vēl lepnāka. Ha. 

Vajadzēja jau, protams arī darvas pilienu tajā medus mucā. Profilaksei. Un man, kā personai ar fatālu vājību uz apaviem, tā bija atklāsme (patiesībā, veselas divas), ka skaisti un kvalitatīvi ziemas zābaki maksā vairāk kā es mēnesī nopelnu; un ka baltas balles kurpes neviens neuzskata par vajadzīgu ražot. Damn it. 

Kā jau rudenim un jauna mēneša sākumam piedien, tādas savādas pārdomas pa galvu svaidās. Cik daudz jāpazīst cilvēks, ar ko esi? Kura ir tā robeža, kad, uzzinot par daudz, kļūst garlaicīgi? Ko darīt, ja esi kā skatītāja nolikta pie norobežojošajām margām? Vai pakļāvīgi pieņemt atvēlēto vietu, vai tomēr huligāniski kāp pāri un riskēt tapt izmestai pavisam? Un vai vispār var pārkāpt pāri tām margām, vai varbūt tomēr kājiņas par īsu un tā. Ko tad? Un ko tad, ja tas tiešām sāk satraukt? Un cik tuvu, tad galu galā klāt pielaist drīkstu es pati? Domīgums nekur neiet, un analītiskais prāts griežas, kā vilciņš, lai visu sistematizētu un saliktu pa plauktiņiem. Dīvaini - it kā sanāk; un tajā pašā laikā - ne vella. Pati izdomāju, un pati neklausu. Mazliet komiski laikam. 

Šovakar no itin visa ir tas savādais mazliet.

Un jā. Es oficiāli savu, pa vasaru balli atlaidušo rumpi, esmu uzsēdinājusi uz diētas un sporta režīma, lai kaut kā iedabūtu sevi tajā sasodītajā balles kleitā. Brīdinu - tuvākās dienas būšu īgna, jo badā un ar sāpošiem muskuļiem.