|
Kaut kur pa vidu starp tonsillitis acuta diferenciāldiagnozi un ārstēšanu man mazliet apnika lasīt un nolēmu doties uz virtuvi kaut-kā-garšīga medībās. Kamēr atgriezos istabā ar laupījumu (lasi: saldētiem smiltsērkšķiem) rokās un lepnu smaidu sejā biju paspējusi aizdomāties par apkārt esošajiem cilvēkiem un viņus uzvedību.
Šīs dienas arbūza sēkla iz pārdomu brīža: Cilvēki paši izgudro simts un vienu lietu, kura ir absolūti obligāti jādara (citādi Zeme pārstās griezties), tad skaļi un uzkrītoši visās iespējamās formās izrāda, ka ir sasodīti pārguruši (un visticamākais tādi arī ir - kaut kā radīšana no nekā prasa enerģiju), iepriekšminētās obligātās lietas darot, un gaida, ka viņus slavēs, žēlos un apbrīnos. Un, kā platīna kronis visam, seko ierastais nu, es jau neko. Tomēr visskaistāk ir vērot to, kā šie ļautiņi kā mazi bērni apvainojas, kad kāds atļaujas būt neiejūtības kalngals un nepabaro viņu ego ar apbrīnas pilnām frāzēm. Krāšņs teātris. Turklāt pa brīvu un pieejams katru dienu. Iesaku. Diagnoze: Uz sevis glorificēšanu tendēts liekulīgs mazohisms Diferenciāldiagnoze: Stupiditus vulgaris Ārstēšana: Smadzeņu transplantācija. Psihoterapija. Retos gadījumos iespējama loģiskas pašanalīzes izraisīta remisija.
Es pati ar' agrāk ar šo vaļasprieku aizrāvos. Atmetu. No malas vērot ir krietni jautrāk.
Un jāatzīst - ilgi gāja, kamēr (man) aizgāja.. |