| Haoss antresolā |
6. Sep 2011|01:09 |
Un ir tādi vēli, vēli vakari, kad domu tūkstoši, kā romiešu kareivji skrien un karo Tavā prātā, neļaudami ne aizmigt, nedz arī izrunāt (lasi: izrakstīt) to visu ārā. Jo pārāk liels apjukums ir tās mājas, kas ir mans ķermenis, bēniņos. Un domas, kā cilvēku pūlis pie šauras izejas, drūzmējas, bet ārā netiek un sakārtoties ierindā ar' nespēj.
Traki ļoti gribas teikt, ka nezinu, ko gribu. Bet nevar. Pārāk skaļi pati sev esmu pateikusi, ka neticu šādai neziņai; ka ''es nezinu, ko gribu'' nozīmē neko citu, kā ''es nespēju sev atzīt, ko gribu''. Un tā nu es slauku tās pelavas prātā no vienas puses uz otru un cenšos atrast to zelta graudu.. un to drosmi atzīt, ko gribu.
Nakts skaņas mājā liecina par to, ka beidzot arī man jāmēģina iemigt un noķert kādu mazu mājienu no zemapziņas cauri sapņu valstībai, kas pēdējā laikā ellīgi lutina ar, maigi izsakoties, dīvainiem sapņiem.
Čuči guli, mazais šmuli! |
|