Diapozitīvs

Tikāmies pie Stockmann un devāmies izbradāt noskatīto objektu. Nonākuši galā, konstatējām, ka objekts nudien ir pamests visā tā krāšņumā – tumšu, izsistu logu dekorēta bija šī naksnīgās, baltās ziemas tumsas ieskautā, šķietami Jūgendstilā ieturētā, no sarkanajiem ķieģeļiem būvētā ēka ar augstajiem logiem, kuru būtība saturēja sevī nedaudz no gotiskās arhitektūras un arī no cara laikā piekoptās būvniecības iezīmēm.

Pēc minūtes jau bijām noskatījuši piekļuves vietu objektam un, nedaudz padomājot, kļuvām apkārtējai satiksmei neredzami un, pametuši šī izplatījuma matērijas likumus, drīz bijām cauri vārtiem, lai to otrajā pusē, materializējoties atkal nonāktu fizikas un optikas likumu varā. Devāmies klusu skolas pagalmā un neizdevās nepamanīt svaigas automašīnas pēdas. Kļuvām vēl piesardzīgāki un tuvojāmies ēkas ķieģeļu mūra stūrim, lai tur apstātos un konstatētu, ka sētā nudien stāv automašīna – ieslēgtām gabarītu gaismām. Kļuvuši nedaudz tramīgi un nu jau nedzirdami, domājām par to, vai ir vērts izmantot izdomāto iekļuves punktu iekārotajā ēkā, vai labāk būtu doties prom un iegūt kādu novērošanas posteni – nez kamdēļ mums šķita, ka šīs automašīnas vadītāji nevarētu veikt sarga pienākumus.

Drīz jau atkal bijām veikuši savu dematerializācijas/materializācjas triku un bijām ārpus iekārotās skolas. Devāmies apkārt mūra žogam, kurš ieskāva skolu un vēl kādu objektu. Drīz secinājām, ka šis žogs drīzāk ir piederīgs blakus esošajai rūpnīcai, kuras atklāšana gan mums bija daļējs pārsteigums, jo nebija par to nekas meklēts vai zināms (vien, iespējams, lasīts), un nebija tas uzstādīts par galamērķi tuvākajiem bradājumiem. Pirmās domas par šo skolai blakus esošo, blokmāju un ielas ieskauto rūpnīcu bija, ka tā ir izslavētā LMR – par to vedināja domāt rūpnīcas vienstāva un angāru būtība, plašā teritorija un sargi vienā no galiem. Tā nu staigājām apkārt, meklēdami kādu izkārtni, kura dāsni pastāstītu par to, kas tas ir par objektu, kurš nemākulīgi slēpjas aiz mūra nožogojuma. ( ... tālāk ... )

Izlasot ir viens secinājums – baudīta tika spēcīga talanta vēl jo spēcīgāka un dzīvāka izpausme. Bet jāparunā sīkāk:

"Grāmatas tulkotāja Ina Strautniece atzīmē, ka atšķirībā no daudziem citiem šā autora darbiem tajā izpaliek pārdabiskais – te neatradīsim ne no aizkapa valstības nākušus monstrus, ne kādus citus neradījumus, taču to trūkums tikai vēl pastiprina baismu atmosfēru. Jo – vislielākās šausmas taču mīt cilvēkā pašā, viņa prātā. Īpaši tad, ja tas aptumšojies.

Bestselleru autors Pols Šeldons, pabeidzis savu labāko romānu, šo notikumu atzīmē ar krietnu alkohola devu un, neklausīdamies sinoptiķu brīdinājumos par vētras tuvošanos, sēžas pie automašīnas stūres un cieš avārijā. Rakstnieku izglābj viņa talanta kaismīgākā pielūdzēja – bijusī medmāsa Annija Vailksa, kas ir ne tikai aizrautīga lasītāja, bet arī pašaizliedzīga kopēja – viņa dziedina rakstnieka savainoto ķermeni.

Taču Annija ir arī Pola gūstītāja, kas ar neiedomājamiem paņēmieniem manipulē ar smagi ievainotā rakstnieka psihi, lai piespiestu viņu uzrakstīt turpinājumu Annijas mīļākajam romānam par Mizeriju – grāmatu, kas būtu veltīta vienīgi viņai..."

Nosaukt šo darbu par pliku šausmu prozu būtu gan autora, gan darba apdalīšana, jo šausmu elementi tur ir tikai daži no elementiem citu vidū (drāma, komēdija, piedzīvojumi, detektīvs). Bet, ja runājam par Kingu, tad zinām, ka visbiežāk uz viņa labās kājas īkšķa kabina “Šausmu rakstnieks” birku. Tas ne gluži atspoguļo autora talantu, bet vienu no spēcīgākajām tā izpausmēm gan. Un Misery nav izņēmums - kas par spēku ir šīm šausmām!!! Precizējam – divu cilvēku psihu peripetijas; pasauļu konflikts no kurām viena ir tā, kura otru tur par neveselu un otrādi, kas liek padomāt – aiz kuras trako nama sienas tad ir tā norma.

Šausmu un spriedzes brīžu tēlojumu dzīvīgumu šajā darbā var salīdzināt ar muzikālo kompozīciju struktūru - slikti un bez talanta rakstīta mūzika, ieturēta vienā izpildījuma manierē, beigu galā kļūs monotona un sāks garlaikot (ar izņēmumiem). Pavisam citādi ir ar talantu un elementiem bagātu, plūstoši mainīgu būtību, kuras ietvaros katrs struktūrelements var izpausties pa 100%, turklāt rotaļāties ar savām vietām kontekstā. ( ... tālāk ... )

Survival Horror savienojums ar Seno Ēģipti - nevarēju vienkārši atļauties nepirkt.
Spēles darbība sākas muzejā (ir nedaudz no Ēģiptes) un turpinās uz kuģa (galīgi nav saistības ar Ēģipti, bet iederas iekš koncepta - no Anglijas jānokļūst uz Ēģipti tak ir!) un tad vēl ir vilcienu stacija un beigu galā - piramīdas iekšiene. Vizbeidzot ierodoties gaidītajā Ēģiptē, nācās secināt, ka no tās tur bija maz. Ļoti maz. Tā vietā visa spēle ir vairāk kā Viktoriānisma laika pagotiskā būšana, ja tā var teikt, kura nedaudz skar Ēģipti - spēles darbība ir par un ap nosaukumā minēto statuju, ar kuras palīdzību tika atbrīvots sens Ēģiptes lāsts un ar kuras palīdzību tas atkal ir jāaptur. Stāsts varbūt nebūtu nemaz slikts, klišejisks – jā, bet noteikti ne gaužām slikts. Bet šo stāstu, ietērptu spēles formātā, galina ĻOTI liels gļuku/nepilnību īpatsvars.

Minēsim dažus:
- letāla ieraušanās tekstūrās;
- antagonisti, kuri nesajēdz, ka ir kaujā - mierīgi dodas prom, lai gan bija sākuši uzbrukt;
- nespēlējamie cilvēciņi konstanti, neatlaidīgi iet sienās - vēl viena norāde uz gaužām pieticīgo spēles AI;
- kontroles mēdz neklausīt gribai;
- kameras darbs. Par to es sūdzos ekstrēmi reti. Bet nevar nesūdzēties, ja kamera VISPĀR nerāda protagonistu, kad ir aiziets aiz sienas/šķēršļa un tur ir staigāts jau 3-4 sekundes. Ja tā gadās (un GADĀS ik uz otrā soļa) - tad ir jānāk atpakaļ un jāmēģina atrast neredzamās sliedes, pa kurām ejot, kamera varētu braukāt līdzi - überanāli;
- skaņas kvalitāte - otra lieta, par kuru reti sūdzos, biežāk uzsaku. Teiksim tā – skaņas kvalitāte būtu izsakāma ar apzīmējumu “64 kbps”. Vairāk nedodu, turklāt pirmo reizi, šķiet, es piesiešos balss aktieru darbam. Smieklīgi. Sevišķi vietā, kur dāma iniciē rotējošo durvju kustību un, kad tās sāk griezties, iebļaujas savā 64 kbps balstiņā it kā durvju griešanās būtu baigais letālais pārsteigums. Un tas ir tikai viens no piemēriem. ( ... tālāk ... )

Visu to, kā arī spilgtu saikni ar protagonistu, sniedz teju tikai un vienīgi šausmu žanrs (sakne: jārūpējas par protagonistu, jāsaudzē no briesmām, u.tml. + aplūkotie, mūžam dzīvie un baisie temati). Bet nu, man šķiet, ka ar visu savu verbālās masturbēšanas radošo potenciālu, es gluži vienkārši nespēju vārdiem aprakstīt to, cik ļoti man tuvs un dārgs ir šis videospēļu žanrs, nespēju vārdiski materializēt šo mīlestību, kaisli. Zinu tikai to, ka pašlaik izjūtu vienu sajūtu – pamest darbu, skriešus doties mājās, aizvērt aizkarus, lai radītu tumsu, uzlikt Silent Hill 2 OST un izvilkt visas Survival Horror spēles no mana disku skapja un apskaut tās, vāļāties tajās. Pie velna - pat pārgulēt ar ikkatru no tām!
Ir baudītas dažādas šausmu manifestācijas dažādos formātos – spoku stāsti, kuri bija cieņā jau bērnībā (daudz tika lasītas tās divas spoku stāstu grāmatiņas), šausmu filmas, ar kurām sencis iepazīstināja jau visnotaļ agrā bērnībā (pirmā, kuru atceros, bija Hellraiser), šausmu īsstāsti internetā un visbeidzot – šausmu videospēles, kuru virsotne ir Survival Horror žanrs. Kārtīgu šausmu grāmatu vēl neesmu paguvis izlasīt.

Ja sadalām šos šausmu piesūcinātos materiālus pēc to ietekmes spēka (subjektīvi, protams), iegūstam šādu ainu:
· Survival Horror;
· Šausmu stāsti;
· Šausmu filmas.

Kamdēļ labāk par filmām? ( ... tālāk ... )