Diapozitīvs

Nu jau kādu neilgu laiku savu muzikālo baudījumpreferenci varu apzīmēt ar vārdiem avangards Francijas Black Metal. Attiecīgās valsts Black Metal papētīšanu (1080 bandas, ļoti plašs lauks izpētei) iedvesmoja avangardie mākslinieki zem nosaukuma Blut Aus Nord ar Vindsval priekšgalā. Tā nu aizpētījos līdz Wolok ar lieliskā Anti Life Terror split ieraksta palīdzību, kurā talantus savienoja tādas bandas kā Sons Of Fenris, Reverence (Fra) un paši šizīgie Wolok.



1. A Virtual Black Hole Called Wolok; 04:59
2. Universal Void; 04:58
3. Nihil; 04:53
4. Intelligence Swallowed; 06:28
5. Last Breath; 01:22
6. Oblivion; 06:34
7. End Of All; 06:02

Tieši ar minēto split un šo Demo, kas ir pilna albuma garumā (pirmajā albumā ir identiska dziesmu liste - skaņai gan jābūt nopucētākai) uzmanības akā iekrita Wolok ar savu dīvaino skaņu, kuru varētu raksturot kā labu, dīvainu un citādu bleķi iz Francijas, kurš atgādina Horror filmu/videospēļu OST, kam klāt pievienots tīkami netīrs un šizīgi spēlēts, avangards bleķis vidēji ātrā izpildījumā.
Par dīvainu to padara ne tikai kopējā skaņas aina, kuru par savādu padara producēšanas un taustiņu lietošanas īpatnības, bet arī tīri Metal daļa - tradicionāla Black Metal radīšana vietām mijas ar Doom Metal raksturīgām pasāžām, Tehnical Death Metal raksturīgām struktūrām, basa spēli un vokālu, kurš estētiski noslēpts aiz interesantas sintētiskas apdares un skan attālināti, ļauni un piepildoši.
Arī produkcijas darbs, kā jau minēts, ir interesants - Wolok skaņas Metal porcija ir glīti sasmērēta, bet joproprojām visu var dzirdēt, saprast un sekot līdzi, bet ar dzidrāku skaņu ir apveltīta Wolok sintētiskā puse, kura rada dīvainas, klasiskajam šausmu kino vai Survival Horror videospēles mūzikas celiņam raksturīgas skaņas. Frankenšteinīgi gore-tehniski, Drakulīgi izsmalcināti un tumši, un Werewolvīgi zvērīgi - gards skaņas kokteilis, kuram netraucē (taisni otrādi) skanējums, kurš raksturīgs mp3@128KB/s CBR.
________________________________


1. Mesmerize (Absurd Introduction); 00:36
2. Memento Finis; 06:30
3. Apex Of Mockery; 05:36
4. Phallus Absconditus; 07:37
5. Mankind Euthanasia; 12:40
6. Wormz 07:43;
7. Voice Of God (Futile Conclusion); 02:28

Otrs bandas albums ir caurcaurēm augstāk aplūkotā demo labāko tradīciju turpinātājs un grupa šeit nedaudz vairāk paspēlējas ar savu interesanti producēto skaņu, radot biezi tumšo skaņas telpu, caur kuru pat ektoplazmai un gaismas stariem netikt cauri. Wolok liriskā bāze - patīkama atpūta no prātā vājas zaimošanas, tā vietā nedaudz abstrakcionisma un intelektuālākas zaimošanas, nedaudz no simbolizētas iekšu paķidāšanas, veldzējošas mizantropijas. Tīkami. Wolok - avangarda manta no Francijas.

Ir aptuveni 1970. gadi. Pamesta un dekadences glāstiem atstāta Amerikas mazpilsēta kalna pakājē ar tai raksturīgo apbūvi: platas ielas, viensētas, kuras piekļaujas cita citai un kurām pretim ir mauriņš un koki, tuneļi/caurbrauktuves un dažas daudzstāvu ēkas, kurās galvenokārt mitinās veikali un iestādes. Ierodoties pilsētā, mūs sagaida mistēriska migla, neizskaidrojams sniegs un neizprotama, ko savādu vēstoša aura, kuru pavada savādas, industriālas čīkstoņas troķšņi, rūsas skaņa un pamestības laika zoba izklaidējošās darbības - visapkār ir jaušama pamestība, grausti un populācijas neesība, bet ne neapdzīvotība. Turklāt atklājas, ka visi ceļi ārpus šīs estētiskās, pamestās pilsētas ir burtiski nogriezti - tie pēkšņi un stāvus beidzās, atsedzot vertikālu bezdibeni zem ielām. Tiem, kas iemaldījušies šajā tumšajā, groteskajā pilsētā, atliek viens scenārijs: izdzīvot un atrast ceļu ārpus šīs sirreālās tumsas un pamestības pārņemtās pilsētas, mērķu sasniegšanai meklēt resursus, taupīt tos un stratēģiski pārvaldīt, un pa ceļam gūt Urban Exploration priekus, apmeklējot miglas un nelaikā sniegošā sniegā tīto pilsētu dienas laikā, gan nakts laikā, kā arī alternatīvas realitātes groteski tumšajā [ne]būtībā, kas ir savāds realitātes spogulis ar saviem elementiem, likumiem un mainītiem realitātes atspulgiem. Visapkārt bez glītās, spocīgās un sulīgi baisās pamestības mūs pavada groteski tēli, kurus radījis kāds prāts. Lai izdzīvotu, nākas ļauties notikumu gaitai un gūt grotesku bradājuma pieredzi gan visās unikālās atmosfēras pildītajās Silent Hill esībās, gan abās Midwich pamatskolas realitātēs, kā arī visās Alchemilla slimnīcas izmocītajās, tumšajās instancēs, kā arī apūdeņošanas tuneļos, pamestā atrakciju parkā un krastmalā un visbeidzot - nekurienē, kurai arīdzan ir savi likumi un simboliskā nozīme. Ļoti gurda, intelektuāla un uz pieauguša, kārtīga, īstena Horror cienītāja orientēta spēle ar sarežģītu, aizkustinošu, izpēti un iztēli rosinošu stāstu. Spēles režisors: Keiichiro Toyama, Radītājs: Team Silent, Izplatītājs: Konami.

Stāsts, būtība: ( ... tālāk ... )

Interesējoties par Blut Aus Nord, uzvedu sevi uz vēl vienas franču bandas pēdām - Reverence, kura savā otrajā albumā, līdzīgi kā Blut Aus Nord, spēlē intelektuālu, eksperimentālu, industriālu, atmosfēriski bagātu Black Metal.

Apvienības iepazīšanu sāku ar otro albumu "Chamber Of Divine Elaboration" un uhh, ku gards. Skaņa, savu inkorporēto fundamentu dēļ, ir visnotaļ līdzīga BAN skaņai, taču ar citādāku, attīstošāku pieeju (cik esmu secinājis klausīdamies albumu) - tendēta nedaudz vairāk uz ātrumu, un Industriju, bet nezaudējot atmosfēru. Man pat gribētos teikt, ka skaņa ir nevis līdzīga, bet ka BAN ir nostabilizējuši cietus pamatus jaunam apakšžanram iekš Black Metal, jo BAN paraudziņam seko (BAN skaņa jau ir jaušama arī pirms pārformēšanās, kad banda spēlēja industrializētu bleķi zem vārda Vlad) i The Axis Of Perdition, i šeit minētie, man jaunatklātie, bet jau iecienītie Reverence.

Šajā albumā banda rada lielisku, atmosfērisku, tumšu mūziku, kuru līdzīgi kā BAN un TAOP gadījumā ir grūti saukt par Black Metal, tematiski filosofējot par tādām tēmām kā urbānisms, nihilisms, dekadence un vecā, labā vardarbība. Un, klausoties minēto albumu, man vienkārši nav, kur piekasīties - vietā ir gan bieza, ambienta tumsa, gan Doomizēts Black Metal, gan industrija, gan elektronika, radot savdabīgu, pat baisu skaņas kokteili, kurā mašinērijas ellišķās skaņas savienojas ar elektroniskiem ritmiem, growliem un tīriem, savādi skanošiem dziedājumiem. Elementu kopums, kurš vilinājumā ir spēcīgāks par jebkuru rekomendāciju. 2007. gada albuma Chamber of Divine Elaboration satura tumšums viennozīmīgi ir gana sarūsējis, asiņains, šķietami pamests un klaustrofobisks, baisas atmosfēras pilns, lai par tā analogu minētu Silent Hill.( ... tālāk ... )

Bija liela ēka, savā konfigurācijā levitējoša starp slimnīcu un skolu. Tās sienas rotāja krāšņi nolupušu krāsojuma un apmetuma raksts un atkailninātie metāla priekšmeti visapkārt dāvāja savu rūsu, kura dažviet tonēja apkārtni ap sevi, gluži vai uzstājīgi demonstrējot savu devīgumu. Bija neliels caurvējš, kurš neatlaidīgi ķēra pats savu sākumu, traucoties tukšajiem ēkas gaiteņiem
Segumu zem kājām klāja ierasta betona grīda. Bijām vairāki tur. Staigājām.
Drīz vien sajutu, ka man seko kāds grotesks tēls, aiz sevis mainot telpas - betona grīda transformējās par tērauda sieta grīdu, kurš atgādināja parastu, bet izturīgāku žogu, apmetums ieguva rūsas nokrāsu, bet rūsa kļuva par svaigu asiņu šaltīm. Sajūtot tuvojošos tumsu, ņēmos bēgt no šī neradījuma, pa ceļam raustot neskaitāmu slēgtu durvju rokturus, ar katru nākamo ļaujot neskaidrajam radījumam tuvoties man.

Beidzot sasniedzu kādas durvis, kuras pārmaiņu pēc bija vaļā un devos to sargātajā telpā pēc patvēruma. Šajā telpā atradu arī pārējos līdzgaitniekus un panisku baiļu mākti mēs sēdējām šajā klases telpā un apspriedām tālāko rīcības plānu.
Aiz durvīm bija jau kāds desmits šo neradījumu, kuru skaļās nelabi, dobji spiedzošās balsis lika atmest jebkādu domu par niecīgāko konfrontāciju ar šiem radījumiem. Vismaz man. Liku priekšā vienīgo izeju – jāsagaida ir laiks, kad gaisma izstaros tumsu, kad tumsa atkāpsies, līdzi ņemot savus groteskos, abstraktos radījumus.
Bet cilvēks, kurš stāvēja pie durvīm, bija citādās domās – neklausot manai gribai un notiekošā pārzināšanai viņš ar varu devās ārā un sagaidīja manis paredzēto galu savu...
Bet atlikušie turpināja būt iespiesti stūrī un gaidīt.

Tikāmies pie Stockmann un devāmies izbradāt noskatīto objektu. Nonākuši galā, konstatējām, ka objekts nudien ir pamests visā tā krāšņumā – tumšu, izsistu logu dekorēta bija šī naksnīgās, baltās ziemas tumsas ieskautā, šķietami Jūgendstilā ieturētā, no sarkanajiem ķieģeļiem būvētā ēka ar augstajiem logiem, kuru būtība saturēja sevī nedaudz no gotiskās arhitektūras un arī no cara laikā piekoptās būvniecības iezīmēm.

Pēc minūtes jau bijām noskatījuši piekļuves vietu objektam un, nedaudz padomājot, kļuvām apkārtējai satiksmei neredzami un, pametuši šī izplatījuma matērijas likumus, drīz bijām cauri vārtiem, lai to otrajā pusē, materializējoties atkal nonāktu fizikas un optikas likumu varā. Devāmies klusu skolas pagalmā un neizdevās nepamanīt svaigas automašīnas pēdas. Kļuvām vēl piesardzīgāki un tuvojāmies ēkas ķieģeļu mūra stūrim, lai tur apstātos un konstatētu, ka sētā nudien stāv automašīna – ieslēgtām gabarītu gaismām. Kļuvuši nedaudz tramīgi un nu jau nedzirdami, domājām par to, vai ir vērts izmantot izdomāto iekļuves punktu iekārotajā ēkā, vai labāk būtu doties prom un iegūt kādu novērošanas posteni – nez kamdēļ mums šķita, ka šīs automašīnas vadītāji nevarētu veikt sarga pienākumus.

Drīz jau atkal bijām veikuši savu dematerializācijas/materializācjas triku un bijām ārpus iekārotās skolas. Devāmies apkārt mūra žogam, kurš ieskāva skolu un vēl kādu objektu. Drīz secinājām, ka šis žogs drīzāk ir piederīgs blakus esošajai rūpnīcai, kuras atklāšana gan mums bija daļējs pārsteigums, jo nebija par to nekas meklēts vai zināms (vien, iespējams, lasīts), un nebija tas uzstādīts par galamērķi tuvākajiem bradājumiem. Pirmās domas par šo skolai blakus esošo, blokmāju un ielas ieskauto rūpnīcu bija, ka tā ir izslavētā LMR – par to vedināja domāt rūpnīcas vienstāva un angāru būtība, plašā teritorija un sargi vienā no galiem. Tā nu staigājām apkārt, meklēdami kādu izkārtni, kura dāsni pastāstītu par to, kas tas ir par objektu, kurš nemākulīgi slēpjas aiz mūra nožogojuma. ( ... tālāk ... )

Izlasot ir viens secinājums – baudīta tika spēcīga talanta vēl jo spēcīgāka un dzīvāka izpausme. Bet jāparunā sīkāk:

"Grāmatas tulkotāja Ina Strautniece atzīmē, ka atšķirībā no daudziem citiem šā autora darbiem tajā izpaliek pārdabiskais – te neatradīsim ne no aizkapa valstības nākušus monstrus, ne kādus citus neradījumus, taču to trūkums tikai vēl pastiprina baismu atmosfēru. Jo – vislielākās šausmas taču mīt cilvēkā pašā, viņa prātā. Īpaši tad, ja tas aptumšojies.

Bestselleru autors Pols Šeldons, pabeidzis savu labāko romānu, šo notikumu atzīmē ar krietnu alkohola devu un, neklausīdamies sinoptiķu brīdinājumos par vētras tuvošanos, sēžas pie automašīnas stūres un cieš avārijā. Rakstnieku izglābj viņa talanta kaismīgākā pielūdzēja – bijusī medmāsa Annija Vailksa, kas ir ne tikai aizrautīga lasītāja, bet arī pašaizliedzīga kopēja – viņa dziedina rakstnieka savainoto ķermeni.

Taču Annija ir arī Pola gūstītāja, kas ar neiedomājamiem paņēmieniem manipulē ar smagi ievainotā rakstnieka psihi, lai piespiestu viņu uzrakstīt turpinājumu Annijas mīļākajam romānam par Mizeriju – grāmatu, kas būtu veltīta vienīgi viņai..."

Nosaukt šo darbu par pliku šausmu prozu būtu gan autora, gan darba apdalīšana, jo šausmu elementi tur ir tikai daži no elementiem citu vidū (drāma, komēdija, piedzīvojumi, detektīvs). Bet, ja runājam par Kingu, tad zinām, ka visbiežāk uz viņa labās kājas īkšķa kabina “Šausmu rakstnieks” birku. Tas ne gluži atspoguļo autora talantu, bet vienu no spēcīgākajām tā izpausmēm gan. Un Misery nav izņēmums - kas par spēku ir šīm šausmām!!! Precizējam – divu cilvēku psihu peripetijas; pasauļu konflikts no kurām viena ir tā, kura otru tur par neveselu un otrādi, kas liek padomāt – aiz kuras trako nama sienas tad ir tā norma.

Šausmu un spriedzes brīžu tēlojumu dzīvīgumu šajā darbā var salīdzināt ar muzikālo kompozīciju struktūru - slikti un bez talanta rakstīta mūzika, ieturēta vienā izpildījuma manierē, beigu galā kļūs monotona un sāks garlaikot (ar izņēmumiem). Pavisam citādi ir ar talantu un elementiem bagātu, plūstoši mainīgu būtību, kuras ietvaros katrs struktūrelements var izpausties pa 100%, turklāt rotaļāties ar savām vietām kontekstā. ( ... tālāk ... )