Sūrreālisms

Nē, nu man jau dikti patīk, ka izstrādātājiem tiek norādīts uz lētākām un vieglāk virināmām durvīm, jo spēles ir tieši tas, kas nosaka vai kāda konsole ir mirusi, vai nav. Ja ir jaunu un labu spēļu, par miršanu var aizmirst.

Citāts:

"The PlayStation 2 is far from dead, and the console is outselling the PS3. With Sony Europe's developer relations manager George Bain announcing that it's no longer necessary for developers to submit upcoming titles to Sony for content approval, don't expect the PS2 to die off anytime soon. The platform is now open, and this action will certain spur on a spate of low-cost titles. Bain cited territories like Russia and India that are now able to "create low-development cost titles and release them in their market”. Dev kits are still an necessity, but there are no longer PS2 licensing fees. "This has never been done before," notes Bain. "This is something we're actively promoting.""

http://kotaku.com/5070265/the-ps2-is-now-officially-an-open-platform

Redzēs, kas no tā visa sanāks!

Ne īsti rantiņš, ne Grantiņš - vienkārši gribas lieki norādīt uz nepielūdzamu faktu - sen tie laiki ir pagājuši, kad vidējais geimeris bija bērns. Sen. Tādi jau sāka beigties deviņdesmitajos (ja ne astoņdesmitajos), kad videospēles sāka savu dzīvi pēc to zelta laikiem (80. gadi). Tagad geimeru vecums ir, teiksim, no ~5 - 60. Pierādījums sekos zemāk.

Jā, no sākuma videospēļu mērķauditorija, iespējams, bija bērni - tas ir vienkārši secināms, paskatoties uz vairuma 80. gadu spēļu motīviem, saturu.

īstenībā - vēsture rāda, ka spēles jau iz to sākuma tika izstrādātas ne tikai bērniem. Piemērs: Colossal Cave Adventure

Bez minētās bija vēl tādas, kuru mērķauditorija bija domājošs jaunietis un pieaugušais, kuras tiek godinātas arī šodien, piemēram, Uninvited un citas MacVenture spēles. Kā arī ir tādas, kuras apzīmē ar Adult Games - nožēlojami attiecinot to tikai uz seksuālo saturu, piemēram, Softporn Adventure radītās spēles.


Bet tagad - sausi un nepielūdzami fakti: ( ... tālāk ... )

Kurš absolūti lieliskā Frank Klepacki Hell March skaņdarba aranžējums šis ir?
Es spiestu uz trešo (trešās daļas treileris, kā nekā).

Skaņdarba sērijas būtība: varena basu līnija, Metal ģitāras, Industrial, Elektronika, totalitārā režīma orators, soļošana - viss kopā teiksmaini uzbur Red Alert pasaules vīziju.

Pirmā bija sasodīti ĻOTI lieliska (visvairāk Metal). Otrā pastaipīja krānu Industrial un elektronikas virzienā un pielika klāt vairāk spara, bet joprojām paliekot pilnībā Frank Klepack'aina un Red Alert'aina. Bet trešā šķiet, hmm, pārāk dekorēta - jānoskatās treileris/jānoklausās vēlreiz.

EDIT:
Paklausījos vel 2x: rotājumi iekš 3. versijas piemet episkus izmērus, saknē paliekot true to source. Tātad, ir ok būt, hellyeah

http://kotaku.com/5063188/new-command--conquer-red-alert-3-trailer

Manuprāt, viena no vislabākajām bosa mūzikām, kādu esmu dzirdējis savu padsmit gadu ilgajā geimerisma vēsturē. Akira Yamaoka ir!
Fucking tumši, zvērīgi, ellišķi, graustiski, industriāli, bradājumīgi un episki!!

Video:
http://www.youtube.com/watch?v=99c6MP_LLec

Audio:
http://www.youtube.com/watch?v=6-GGcJVPj5Y

Vakar tik tālu paspēlējos, lai tiktu nedaudz tālāk aiz šī visnotaļ ĻOTI biedējošā bosa iz Travis psihes.
Uzgriežam skaļāk un: http://www.youtube.com/watch?v=BXCnnUubGNw

Vieta iekš Silent Hill 3 - ikreiz šis notikums ir viens no tām tuvākajām reizēm tādam stāvoklim, kad no bailēm teju vai sajūti savas fēces izlaužamies cauri apakšbikšu sietam, vai arī, kad baiļu zosāda caurdur apģērbu. Vietā skaisti savijas Otherworld ar vēl niknāku Otherworld - spoguļa attēlā ir vienas realitātes atspulgs, bet faktiski - telpā notiek pavisam kas cits un tas vienkārši liek sajūsmā un bailēs BRĒKT, izjūtot baiļu skudriņas skrienam pa augumu. Ja pārāk ilgi uzturas šīs telpas ellē, tad pienāk beigas, kuras arī iekš video ir redzamas.

Ekrāns:


Video:
http://www.youtube.com/watch?v=77XrQUfcmz4&feature=related

RedMisanthrope:
I played Silent Hill 2 for the first time one night. The next morning my entire city was covered with a blanket of fog.

Ravenlord266:
in the netherlands they test the air sirens every first monday of the month (to check if they work properly) one Sunday I played SH throughout the whole night not sleeping at all. the next monday those bastards test the sirens when i'm in the fucking bathroom. if they werent already on my knees I would've shat my pants seriously

Nauris, vakar 19:03
Kautka sitani sony playstation vis ir apstajies nevienam nekas vairs neintrese tikai kautkadas stulbas diskusijas kada jusu milaka ps2 spele nosavc 5 milakas speles kape ta?
-------------------------------------------------------------------------------

Rihards, vakar 19:06
cod-jho ir par vesturi
cod2-vesture
grand turismo4-varu dzivot savu dzivi
burnout3-jho ir jautra

Silent Hill 5 izbanānota iz Austrālijas tirgus (nepārsteidz), jo nav iekļāvusies augstākajā pieļaujamajā vērtējumā spēlēm tajā zemē, kurš ir 15+. Augstāka vērtējuma, lai vērtētu spēles, viņiem nav. Tātad, Austrālijas valdība geimerus uzskata par saudzējamiem bērniem, neskatoties uz to, ka vidējā geimera vecums sen sniedzas pāri 18 gadu vecumam. Un kamēr Austrālijā ir R18 vērtējums filmām, spēlēm tāda nav.

Ja es dzīvotu tur, es nesaprastu - kamdēļ ir vajadzīgs centrāls cenzors. Vai tad cenzūru pēc noklusējuma neuzņemas vecāki, m? Vienigā pozitīvā centrālā cenzora funkcija būtu izstrādāt rekomendējošus priekšrakstus un vērtību skalu, pēc kuras negeimeri varētu orientēties spēļu tirgū un izdomāt cik agresīvu, ļaunu un seksuālu spēli pirkt/dāvināt.
Bet Austrālijas cenzors ir tālu no rekomendējoša statusa - šiem patīk vienu produktu banānot, bet citu, ar tādu pat agresijas/seksualitātes saturu, izlaist tirgū.

Patiesām - smird geimerim piedzimt Austrālijā.

Citiem vārdiem, sīkāk var palasīt te un vēl sīkāk sekojot linkam iekš tā teksta (par citām banānontām spēlēm un to satura analogiem, kuri ir tikuši cauri valdības cenzoram).
http://uk.gamespot.com/news/6198219.html

Tīri informatīvi minēšu radījumus, kurus esmu atradis, kuri ir spēlējami ar vienkāršu telefonu ar Java atbalstu (japāņu 3D spējīgos telefonus nav ko minēt, pagaidām) un nedaudz pagaršojis:

Survival Horror:
Darkest Fear
Darkest Fear 2
Darkest Fear 3
Silent Hill: Orphan
Resident Evil - Confidential Report: File 1
Resident Evil - Confidential Report: File 2
Resident Evil - Confidential Report: File 3
Resident Evil - Confidential Report: File 4
Resident Evil - Genesis
Resident Evil - The Missions 2D
Resident Evil - The Missions 3D

Horror:
Nightmare
Nightmare Creatures

Kā zināms, Survival Horror saknes sniedzas iekš sākotnējā, DOSīgā Alone In The Dark un tā definētajiem game-play elementiem, kā arī uz dažu Clock Tower (Capcom) elementu bāzes. Bet pašu saknes aizmetni var ieraudzīt vēl senākā DOS spēlē no Capcom - Sweet Home. Bet, zināms ir arī tas, ka žanram nosaukumu deva Capcom ar savu trieciensēriju vārdā Resident Evil, kurā ir apvienoti un izsmalcināti minēto spēļu elementi, radot tādu Survival Horror, kādu mēs pazīstam un cienām.
Lai gan šī daļa vairs neko neietekmē (megaietekmēja pirmā daļa), bet attīsta, tā ir piederīga šai Alone In The Dark spēļu sērijai un The New Nightmare daļa (ceturtā) ir pilnībā baudāms un lielisks radījums ar lieliskām kvalitātēm.

Spēles stāsts ir par detektīvu un arheoloģi, kuri, viens otram nezinot, tiek noalgoti darbiņam – katram protagonistam savs darbiņš pēc savām spējām. Pēc lidmašīnas avārijas kompanjoni tiek šķirti un spēle piedāvā izvēli - ar kuru protagonistu spēlēt un mēģināt atrisināt Shadow Island noslēpumus un mistērijas.
Un te nu ir viena no spēles kvalitātēm - tā vietā, lai protagonisti atšķirtos tikai ar pikseļu pārkārtojumu, kā to dara daudzas spēles, sniedzot tikai minimālas atšķirības stāstā un notikumos, AITD: TNN piedāvā teju pilnībā atšķirīgus notikums un to norises vietas. Šie notikumi laika gaitā sastrādājoties interesantā manierē savijas kopā un, ja esam spēli izgājuši ar pretējā dzimuma tēlu, drīz vien šī savīšanās būs visai labi konstatējama. Rezultāts ir tīkams, jo iekš vienas spēles ir divi pietiekami atšķirīgi scenāriji, lai tos sajūtu līmenī atdalītu un katru sauktu teju par atšķirīgu spēli esam. Vienu no šiem scenārijiem var uzskatīt par tādu kā apakšdaļu, kura paskaidro arī iepriekšējo un sniedz vēl gana daudz stāsta, lai būtu interesanti un rastos cita, padziļināta izpratne par spēlē esošajiem notikumiem. Labs risinājums, kurš labi strādā. Tikko izgāju spēli otru reizi, šoreiz ar dāmu, un nebiju nemaz garlaikots – spēle deva pietiekami daudz šo atšķirību, lai būtu konstanta svaiguma un pilnības, nevis neveikla pagarinājuma sajūta. ( ... tālāk ... )

Te nu man sāk riebties mākslas veida – videospēles komerciālā puse.

Fatal Frame sērija triloģijas sastāvā (zināma arī kā Project Zero un vienkārši Zero) līdz šim dzīvoja uz PlayStation 2 un X-Box platformām – tur tās tika radītas un tur tās auga. Ja precīzāk – izcelsmes platforma bija un ir PlayStation 2, bet XBox ieguva papildinātus izdevumus vēlāk dažādās Director’s Cut formās. Bet nu, šķiet, ka komercijas negatīvās puses dēļ, Fatal Frame faniem jānoskatās, kā viņu mīļotais (esmu drošs šādi apgalvot) radījums, kurš viņiem licis, atvainojos, pļūtīt bailes biksēs, tagad ņem un aizceļo uz šo sekundāro “Family thing”, sauktu par Wii (man patīk ienīst šo gaišo ģimenes sūdu ar visu WiiFit aksesuāru priekšgalā, bet neesmu kaut kāds konsoles, šajā gadījumā PS2, slims fans – labprāt paniekotos ar Wii – konsole, kura psiholoģiski “nevelk” uz nopietnām spēlēm, konsole, kuras mērķauditorija ir svētdienas geimeri un ģimenes, kuras videospēles nepazīst un baidās no tām...) ( ... tālāk ... )

Rakstot RE4 recenziju, palika neliels un vispārējs pārpalikums ar sekojošu saturu:

Capcom Survival Horror spēles izceļas ar savu lielisko gameplay kvalitāti, gore kvalitāti, idejām, seksualitāti un laba, spodrināta "B" kino atmosfēru, kā arī ar mīlestību pret gotisko arhitektūru, viduslaikiem, pilīm, zinātnēm, zinātnisko fantastiku un alķīmiju. Gandrīz visi šie elementi dažādās proporcijās ir visās Capcom Survival Horror žanra spēlēs.

Bet, nākas secināt, ka Capcom nemīl baidīt spēlētājus, vai arī dara to tik amerikāniski, ka tas kļūst smieklīgi, nevis baisi.
Bet, Capcom savu Survival Horror spēļu spēlētājus bieži tur spriedzē un episki dzen stūrī, liekot izdzīvot, panākot to ar dažādiem neķītriem veidiem, kā, piemēram., pretinieku pārspēku un totāli totālu resursu minimumu, kura dēļ Capcom Survival Horror žanra spēles ir vienas no grūtākajām – nākas pielietot krietnu devu stratēģiskās domāšanas, lai tiktu kaut nedaudz uz priekšu.

Šādu uz spriedzes un maiga gore būvētu Horror Capcom mīl. Spriedze, resursu minimums, patiesa cīņa par izdzīvošanu, nemirušie vai citādi pārdabiskie pretinieki... Lieliska žanra formula – Capcom radītā Horror gars un dvēsele.

Visās Capcom Survival Horror spēlēs ir rotaļas minētajiem elementiem, kuri palīdz būvēt dažādos stāstus – tikai katrā atsevišķā spēlē/sērijā ir citādi akcenti, kuri rada citādu piedzīvojumu.


Ilgu dzīvi vēlu Capcom, jo itin bieži uznāk vēlme eleganti, tajā pat laikā truli šķaidīt zombjus īsta “B” kino un Brutal Death Metal garā, hell yeah!!!

Kā arī tīkami ir tie tumsnējie, interesantie un seksualitātes caurvītie piedzīvojumi, kādus sniedz Clock Tower 3, Haunting Ground un nedaudz arī Resident Evil.

Sākumā šo daļu ir grūti nosaukt par Survival Horror žanram piederīgu, ieviesto izmaiņu dēļ. Bet, ja paskatamies dziļāk, tad šī žanra elementi joprojām ir te. Ir naidnieku skaitlisks pārsvars, to pārdabiskums un to bioloģiskais pārākums pār cilvēku, ir samērā ierobežots resursu (medicīniskie līdzekļi, munīcija) klāsts, ir vieglas un ne tik vieglas mīklas (tipiskā Capcom gaumē), un ir Horror Capcom gaumē - visam cauri, pa virsu, apakšā un iekšā. Vienīgi vizuālais skats un game-play ir mainīts šajā daļā – nav vairs klasiskā 3. personas statiskā skatu punkta.
Vizuāli ir ļoti izdevusies šī daļa. Bet, par gameplay runājot, RE sērija kļūst ātrāka teju ar katru savu spēli, kļūst vēl vairāk uz žigla Action orientēta. Es teiktu, ka šādas pārmaiņas iekš senās un mīlētās RE pasaules ir uz labu. Sasodīti uz labu, jo ir izdevies tik lieliski. Darbi un rezultāti runā paši par sevi.

Izgāju RE4 otru reizi, bet tiku paņemts arī šoreiz pilnā mērā iekš spēles un tiku pie pāris pārsteigumiem, aizmirsto vai nepamanīto sīkumu dēļ.

Resident Evil sērija sevišķi neizceļas ar stāstiem. Resident Evil dvēsele, savā dziļākajā būtībā, no citām Survival Horror žanra spēlēm izceļas ar akcentiem uz Action un Survival, neaizmirstot arī Puzzle un daļu stratēģijas elementu. Nezinu, kā jums, bet man patīk šāda Horror formula.
Sākot ar Resident Evil pirmajā daļā esošo formulas tīrradni, gan sekojošajās daļās spodrināto formulu, gan arī citās Capcom Survival Horror spēlēs esošo Capcom Survival Horror formulu: Dino Crisis, Clock Tower, Haunting Ground. Visās šajās spēlēs ir daļa kopējas atmosfēras.( ... tālāk ... )

Kvalitatīvs FPS krustojums ar Survival Horror, iegūstot lielumu, kuru daži varētu saukt par Modern Survival Horror.
Tas tā, runājot vīnu kritiķu vārdiem, heh

Subjektīvi vērtējot, šī daļa ir daudz labāka par iepriekšējo, bet ir saglabājusi pirmās daļas lieliskās īpašības un novedusi tās citā līmenī.
Joprojām ir industriāla elektroniskā mūzika, joprojām ir pārsteidzoši kvalitatīvs monstru dizains, joprojām katram monstram ir sava "priekšvēsture" un jēga, joprojām ir tumsa un kvalitatīvs gore līmenis viscaur spēlē.

Šī daļa vēl labāk apvieno brutālu gore ar smalku protagonistu psiholoģisko portretu.
Katrs monstrs ir kaut kā manifestācija un iemiesojums - vai nu protagonista zemapziņas un viņa piedzīvotā, vai ar protagonistu nesaistītu notikumu, vai notikumus izdzīvojušo vai neizdzīvojušo pieredzēto murgu manifestācija.

Spēle veiksmīgi rada vielu, kuru spēlētājam apdomāt, liekot apcerēt to, kas notiek realitātē un kas notiek tēlu iekšienē un tas šim šaujamžanram ir pavisam neraksturīgi, bet pagalam efektīgi un lieliski.
Spēlē, protams, ir arī savs baisuma daudzums, jo spēle notiek tumšās vidēs teju visu laiku. Šī iemesla dēļ spēli varētu mēģināt nosaukt par modernu Survival Horror, bet es to tā nesauktu. Es to sauktu par lieliski izdevušos šausmu Action/Adventure/FPS vai TPS (Third Person Shooter). Vienīgi šajā daļā ir mazāk puzzle elementu, nekā tās priekšgājējā. Faktiski ir tā, ka to nav vispār. Bet smalki ir tas, ka spēli var spēlēt divos režīmos, pēc izvēles - vai nu FPS vai TPS un pārslēgšanās no viena uz otru ir momentāna – kad vajag, ņem un slēdzies.( ... tālāk ... )

Spēle, kura sākotnēji tika izstrādāta kā Clock Tower sērijai piederīga spēle, ieturēta iekš visai labi izstrādātā un baudāmā Clock Tower 3 gara. Līdzības ar CT3 ir sekojošas: vizuālā estētika, telpu dizains, protagonistes dizains, spēles seksualitāte un gameplay mehānismi (izvairīties, slēpties, bēgt un beigās cīnīties, pieveikt un atsākt visu no gala). Bet, iekš Haunting Ground ar gameplay klāsies grūtāk.

Turpinot par vizuālo un audiālo estētiku, vēlreiz jāizceļ kvalitatīvā līdzība ar CT3 – ja patika CT3 dizains, patiks arī Haunting Ground vizuālā puse. Un viena lieta ir skaidra – vērot pilis, alķīmiskas uzpariktes, protagonistes seksualitāti nekad īsti nevar apnikt, hehe. No vizuālās spozmes neatpaliek arī audiālā – nav nekas episki gards, bet ir gana saistoši, lai runātu atsevišķi. Mūzika savā skanējumā ir klasiskas un viduslaiku skaņas + elektronika. Kombinācija būs visnotaļ gaidīta to vidū, kuriem tuva bija CT3. Kā arī audio laktiņu augstāk ceļ Dolby Pro Logic II uzrakstiņš uz iepakojuma... Bet nu, citas spēles bez šī uzraksta labāk reproducē 5.1 skaņu, tā ka ne vienmēr šis uzraksts izsaka kvalitāti – jo iekš Haunting Ground bija salīdzinoši maz Surround Sound prieku. Bet, ja bija, tad bija vietā, jāsaka.

Par spēles Survival pusi runājot – tā ir ieturēta tipiskā Capcom garā – neklāsies viegli, tā teikt (sīkāk par Capcom gaumes Survival Horror būs atsevišķā rakstiņā). Iekš Haunting Ground izdzīvošanu ne vienmēr atvieglos uzticamais draugs – suns vārdā Hewie. Auklēšanās ar pārlieku reālistiski radīto vācu vilku suni ir process, kurš prasīs pacietību. Bet – par suņuku vajag rūpēties labi - viņa piedalīšanās mīklu minēšanā un lietu iegūšanā ir Haunting Ground stūrakmens. Tas nozīmē, ka nāksies bieži uzslavēt, pelt, rāt, aicināt, aicināt, pavēlēt, aicināt un aicināt, aicināt, rosināt, pavēlēt, rosināt, aicināt, saukt, palīdzēt...

Kā arī spēles Puzzle gals ticis ieturēts tipiskā Capcom garā - interesantas, vieglas, izklaidējošas mīklas gan iekš gameplay, gan visur citur, arī bosu cīņās.

Bet vispārējo spēles kvalitāti sabojā pāris idiotismi – spēcīgākais idiotisms bija pie beigām, bēgot no galvenā pretinieka. Nē, nespoilošu – spēlēsi, atradīsi pats. ( ... tālāk ... )

Jaunākais radījums no tik ļoti spēcīgās un savdabīgās Silent Hill sērijas. Bet nu, sāksim ar to, ka šis konkrētais radījums ir pagalam nespēcīgs. Ja SH sērijas daļas liekam kopā, uz goda pjedestāla, tad šī daļa mērojas spēkiem ar SH4 un varbūt ir spēcīgāka par to, jo iekš Silent Hill: Origins ir vairāk no klasiskā Silent Hill, bet nu – viss ir salikts kopā gaužām vāji, netalantīgi, nemērķtiecīgi un tukši. Jap, tukši – nav pilnības un episkuma, dziļuma izjūtas, kuru sniedz sērijas pirmās 3 daļas. To nu es tiešā mērā skaidroju ar radītāju maiņu – tikai un vienīgi Team Silent (sākotnējie un vienīgie trū SH radītāji) zina, kā radīt īstu Silent Hill. Bet par visu sīkāk:

Pirmā lieta, kas izved no SH raksturīgā pamatīguma un perfekcionisma ir daudzie šie spēles gļuki un kukaiņi. Gļuko skaņa, ir novērojama attēla raustīšanās, ir nelielas vadības problēmas, ir vissliktākā kameras darbība no visām SH daļām, kā arī pat nerādīja vienu filmiņu man, kuru ieraudzīju tikai nejauši – ielādējot spēli no viena konkrēta seivfaila.

Bet, ja vērtējam spēli kā atsevišķu vienību (nesalīdzinām ar SH sērijas spozmi), tad nākas secināt, ka arī šī daļa ir laba. Bet, ja skatam kontekstā ar pārējām, tad šī ir vāja manta, kā jau minēju.
Galvenās spēles problēmas: Maz baisuma, daudz portu gļuku, vispārējs sasteigums, kurš jūtams viscaur spēlē, no gameplay viedokļa eleganta kontrolētā iešana uz "Otherworld", kura ir pretrunā ar SH pamatideju kā tādu, kā arī citi bezgala tīkamie, SH sērijā atrodamie simbolismi ir tikuši amerikanizēti, kā jau tas diemžēl bija gaidāms sakarā ar spēles izstrādātāju maiņu. Rezultāts ir apmēram tāds, kādu varētu definēt sekojoši: tumšs Resident Evil.

Grafiskā ziņā arī - citas PS2 SH daļas ir daudz spēcīgākas šajā jomā ar. SH: Origins sava vizuālā skata dēļ atceļo nedaudz pagātnē, atgādinot pārejas posmu no PlayStation 1 (SH1) uz PlayStation 2 (SH2), bet nu, man, kā cilvēkam, kurš spēles grafiku skata kā sekundāru lielumu, tas ir pie kājas. ( ... tālāk ... )

Nolēmu nodot remontā savu PS2, kuram atmirusi vibrācija un ir problēmas ar CD/DVD iekārtas startēšanu aizverot vāciņu.
Sola, ka aizņems tas viss uz kādām 2-3 nedēļām. Jānogādā prece man uz pakalpojumu sniedzošo vietu, kur to paņems (protams, attiecīgo dokumentāciju, kā jau līdz galam neizceptam juristam pieklājas, esmu sagatavojis) un sūtīs uz Igauniju.
Tajā brīdī jau nodomāju, ka pats korķēšu plombi vaļā un apiešu drošinātāju vai ielodēšu jebkuru citu ar tādiem pat tehniskajiem parametriem...

Bet tad firmas pārstāvis izteicās, ka 90 vai 99% gadījumu (piemirsu nosaukto) konsoles vienkārši tiek mainītas. Līdz ar to - tā jau ir kā prieka oda garantijai, ka tikšu pie jauna verķa!!!
Un šī prieka oda jau vien ir kā balva par turēšanos pie oriģinālām lietām (konsole nav atčipota, lietoju oriģinālās spēles).

Tad nu, nolemts.
Pēc darba braucu ar riteni uz turieni un dodu aparātu, un ar asarām acīs atvados no draudziņa uz pavisam, lai pēc 3 nedēļām saņemtu jau citu, svaigi smaržojošu (lai gan es māku rūpēties par lietām un vizuāli konsoles nolietojums ir ne lielāks par 5%) sugas brāli ^^

http://www.gametrailers.com/search.php?s=silent+hill+origins

Pavisam drīz tikšu pie šī radījuma, kura izlaišanas datums = 16. maijs.
Spēlēšu, vērtēšu, cerams, ka baudīšu. Bet vienu zinu skaidri - tikšu baidīts ^^