Dārgā diareja, he, he, dienasgrāmata, esmu atmetis un vairs nedzeru. Viss, ir 2. janvāris un es vairs nedzeru. Es, protams, neesmu dzērājs, lai gan reizēm, gadās, aizraujos. Gadās, ka mani kaut kas aiznes pretēji (nosvītrots) iepretim acīmredzamības mērķtiecībai, dzeru un gadās, ka aiznesos. Taču ir reizes, kad mēdzu domāt, ko tad es zinu par sevi, ko tad es zinu, reizēm es domāju un šķiet, ka zinu par sevi.. Ko es zinu? Ko es zinu, izņemot visu iepriekš uzrakstīto? Ko es zinu par sevi? (pārsvītrots)

Es neesmu dzērājs, lai gan reizēm gadās, ka (nesalasāms).. Nenosaukšu sevi par rakstnieku.. (pārsvītrots)

Ir 2. janvāris un es vairs nedzeru. Drīz būs 20 stundas, kuru laikā ir bijis gan auksts, gan īsti nepateikšu, kas. Es neesmu dzērājs, lai gan nenosaukšu sevi arī par rakstnieku. Man ir grūti atrast īstos vārdus. Man dreb rokas un es zinu, ka tas ir no aukstuma. Taču jau ilgāku laiku es nedzeru un esmu nolēmis pierakstīt savas iekšējās dzīves jaunākos notikumus. Zālamanu salas ir nopostījis vējš. Četri tūkstoši cilvēku ir vispār kaut kur pazuduši un es viņus šobrīd ļoti labi saprotu. Ja vēl es smēķētu, bet nē, arī smēķēt es vairs īsti neprotu. Atceros, ka pamodos šogad 1. janvāra rītā – pa televizoru rādīja Titāniku. Spēcīga filma. Es vēl savulaik kinoteātrī pirms kādas citas filmas ieraudzīju reklāmas fragmentu no Titānika un sāku raudāt. Iedomājies, esmu atnācis uz kaut kādu komēdiju, neatceros, kā sauca, filma vispār vēl nav sākusies, visiem rokās popkorns, man ar meiteni, kā jau snobiem – saldējums, bet te pēķšni Titāniks un pašas spēcīgākās ainas pa priekšu. Sāku raudāt. Tā arī toreiz neaizgāju uz pašu filmu, pietika ar fragmentu. Vakar pirmoreiz noskatījos, nu , beigas jau, bet tikvaitā apraudājos. Un šodien vēl tas vējš Klusajā okeānā. Es parasti raudu tikai filmās un gandrīz vienmēr – 1. janvārī. Bet citādi īpaši daudz neraudu, tā ka nekāda sentimentālā dienasgrāmata te nebūs. Tikai tikvien, cik notiek dzīvē.

No beziemesla depresijas paglāba Flens O’Braiens. Nē, tas nav mans portera draugs. Tas ir cilvēks, kurš uzrakstījis frāzi „Cilvēciskā esība sākas kā halucinācijas, kas nes sevī sekundārās halucinācijas par dienu un nakti (šī pēdīgā ir melna gaisa sanesu izraisīts nesanitārs atmosfēras stāvoklis), tamdēļ saprāta cilvēkam nepiedien bažīties par vispārākās halucinācijas, kas pazīstama kā nāve, tuvošanos.” Pareizāk sakot, to neuzrakstīja Flens, bet gan de Selbī. Un vispār, es nedzeru jau ilgāku laiku. Šī doma vismaz pagaidām šķiet interesanta...

Nenosaukšu sevi par rakstnieku. Rakstnieks kautrējas jūtu, kas nepakļaujas publikācijai, viņš nogaida, vai palīgā nenāks ironija. Savas atziņas viņš pārbauda, vai tās ir aprakstīšanas vērtas, un nelabprāt ļaujas pārdzīvojumiem, kurus nespēj ietērpt vārdos. Šī profesionālā slimība padara dažus rakstniekus par dzērājiem. Es neesmu dzērājs, lai arī reizēm... (nosvītrots)

Bakalejas preču veikalā redzēju savādu cilvēku. Viņš bija tērpies vecā, pelēkā padomjlaika ziemas mētelī un adītā cepurītē. Rokās divi pilni tīkliņi, gluži tāpat kā tad, kad redzēju viņu iepriekšējo reizi. Es labi atceros – tas bija pirms pusgada vai diviem. Ieejot veikalā, es viņu pirmajā brīdī nepamanīju. Tikai pieejot pie letes un izvēloties brokastu maizītes, sajutu... nē, mūsu skatieni nekrustojās, drīzāk tieši otradi, tie bija paralēli līdz bezgalībai. Es izvēlējos berlinerus ar biezpiena krēmu un siera kruasānus, bet viņš tikmēr nenovērsa skatienu no kārtainajām siera maizītēm, kas, gluži kā vainīgas, kļuva aizvien cietākas un cietākas. Lai novērstos no bulciņu plaukta es nez kāpēc nopirku vēl arī piecus Rakveres cīsiņus (vienu mājās nospēra kaķis), samaksāju un centos izkļūt no veikala. Visu šo laiku vīrs pelēkajā mētelī nepakustējās un, šķiet, arī nepamirkšķināja. Pārdevējas nepievērsa viņam nekādu uzmanību. Radio skanēja Eminema Cleaning Out My Closet.

Visu dienu bija sals. Parkā skraidīja mazas un kautrīgas ēnas. Šodien uzzināju, ka slavenās vāverītes nav nekādas vāverītes, bet gan koku žurkas. Senāk te vēl bijušas vāverītes. Koku žurkas nav rūsganas kā vāverītes, bet tikpat piemīlīgas. Tās iespējams ilgāku laiku tuvumā vērot – tik paļāvīgas ir koku žurkas. No vāverītēm tās atšķiras galvenokārt ar to, ka iznīcina vāverītes. Lasu Maksu Frišu un aizmiegu.

Man ir maza draudzene, kas dzīvo internetā. Viņa slēpjas zem nika, un es pat nezinu, cik īstenībā liela tā ir. Man patīk domāt par kaut ko mazu un nevainīgu. Mana draudzene nav attēls, viņa ir tikai teksts, kas reizēm parādās uz datora ekrāna teikuma vai divu izskatā, un tad mēs papļāpājam par dzīvi, klusi ķiķinot viens par otra anonimitāti. Šodien viņa paziņoja, ka jūtoties kā jēla ola. Atkusnis aiz loga uzvedina arī uz tādām domām, taču man vairāk nelika miera bērnībā apgūtā māksla noteikt, vai ola ir jēla vai vārīta – pagriežot to uz galda. Jēla ola pāris reizes nokūleņo un apstājas. Vārīta padevīgi riņķo, līdz berze un banālie enerģijas zūdamības likumi izsmeļ cilvēka dāvāto impulsu. Vai cilvēks, kurš ir kā jēla ola, rīkojas tikpat klumzīgi? Man patiktos būt kā zaļās tējas lapiņai, kas atveras un piebriest, pieskaroties verdoša ūdens gāstiem. Lai tas viss, kāds es esmu tagad, izrādītos tikai sakaltis un sačokurojies pelēks kukurznis, lai citi teiktu – pavej, cik tas ir gana zaļš un sulīgs tomēr. Tad, kad es būtu uzplaucis. Zaļo tēju var uzliet atkārtoti, trīs vai pat piecas reizes. Mani apmierinātu šāds scenārijs. Patiesību sakot, mani vienmēr ir biedējušas izredzes izgāzties tajā brīdī, kas pienāktu un izrādītos Vienīgais un Izšķirošais Brīdis. Bērnībā neieredzēju fizkultūras eksāmenus, kur noskrietu kilometru konkrētais rezultāts nozīmēja atzīmi atestātā. Vidusskolu beidzot, viņi gribēja, lai es metu granātu! Skaidrs, ka Vajadzīgajā Brīdī roka saļima man aiz muguras, pēdējo reizi dokumentos iemūžinot ņergas un lamzaka tēlu. Nespēju saprast vienas nakts attiecību vilinājumu. Sekss jau arī ir kā zaļā tēja – pat tad, ja lapiņas gaidīt gaidījušas un samirkst jau no pirmajiem verdošā ūdens pilieniem, tējas patiesā garša parādās tikai trešajā lējumā. Vēl vairāk – ar gluži verdošu ūdeni zaļo tēju var vienīgi sabojāt.