Nelaimīga mīlestība nav ciešanas.
Tas ir kā skolā, kad tev patīk tas puisis no 11a.klases.. kad tu sapņo un raudi spilvenā, kad tu notrīci katru reizi, kad viņš iet garām, kad ballītē tu saraujies čokurā no domas, ka viņš varētu tevi uzlūgt dejot..
Un tad viņš tev uzsmaida. un tad aprunājas un tad tu ieraugi, ka viņam ir draudzene un uzzini, ka viņš nemaz nenojauš par tavu eksistenci.
Un tad tev iepatīkas puisis no 12b.... un viss sākas no jauna..
Par tāda veida mīlestību (nu labi, ne īstais vārds) es runāju... TIkai mēs, diemžēl, esam pārāk pieauguši lai mācētu dzīvot tā.. bet ai, kā vajadzētu, ai kā...