Nelaimīga mīlestība nav ciešanas.

Tas ir kā skolā, kad tev patīk tas puisis no 11a.klases.. kad tu sapņo un raudi spilvenā, kad tu notrīci katru reizi, kad viņš iet garām, kad ballītē tu saraujies čokurā no domas, ka viņš varētu tevi uzlūgt dejot..
Un tad viņš tev uzsmaida. un tad aprunājas un tad tu ieraugi, ka viņam ir draudzene un uzzini, ka viņš nemaz nenojauš par tavu eksistenci.

Un tad tev iepatīkas puisis no 12b.... un viss sākas no jauna..

Par tāda veida mīlestību (nu labi, ne īstais vārds) es runāju... TIkai mēs, diemžēl, esam pārāk pieauguši lai mācētu dzīvot tā.. bet ai, kā vajadzētu, ai kā...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā...tas patiešām ir nepareizais vārds...ļoti pat nepareizs :)

(Reply to this) (Parent)

Nelaimīga mīlestība ir viens no posmiem ceļā uz laimīgu mīlestību. Pēdējā ir apziņas stāvoklis, kas samazina ciešanas. Kopumā, ne tikai pašam.

Ja netiec līdz tai, dabūsi nelaimīgo tikmēr, kamēr sapratīsi kā sasniegt laimīgo, vai arī nomirsi, vai kļūsi vienaldzīgs, kas būtībā ir viens un tas pats.

Tā, protams ir tikai viena no variācijām kā varētu būt. Katrs pats sev operators, zina, ko filmē.

(Reply to this) (Parent)