bieži vien, arī tepat cibā esmu manījis kādu jocīgu apgalvojumu vai priekšstatu, ko nespēju saprast.. nu, runājot par to "kā pareizi jādzīvo", nereti tiek pieminēta kaut kāda nožēla par to, kas ir neizdarīts, nu, tipa, labāk TO izdarīt un apdedzināties, nekā pēc tam visu mūžu NOŽĒLOT, ka neesi TO izdarījis.. nu, un tamlīdzīgās versijās.. brīžiem tas pat tiek uzskatīts par tādu kā aksiomu - tas, ka cilvēki ar TO vien nodarbojas, ka nožēlo neizdarīto, nenoķerto, neizmantoto.. turklāt, šī nožēla ir viena no briesmīgākajām sajūtām, ko nedrīkstētu pieļaut, ka nāk pār tavu galvu... man ir kaut kā citādi, es priecājos par TO, kas ir bijis, un arī pat tad, ja es skumstu, es mēģinu priecāties par TO, ka TAS notiek tieši tā, zinot, ka vēlāk priecāšos, ka viss ir bijis tieši TĀ, bieži vien es mēģinu iztēloties TO, kas varētu būt uz priekšu un TO, kā es varētu tajā brīdī rīkoties, taču nekad nenožēloju, ka neesmu TO izdarījis, savukārt, par TO, kas varētu būt bijis un nav noticis tāds, ko es iepriekš neesmu plānojis, par TO es baidos pat iedomāties..

lūk, izstāstīju jums visu par sevi