skatos seriālu Good doctor un visu laiku pieķeru sevi pie domas, ka tas ir par mani, ka autisms ir kaut kas, ko es atpazīstu sevī, bet tajā pašā laikā ir lietas, kuras es daru pilnīgi pretēji. protams, autismam var būt dažādas izpausmes un dažādā intensitātē, taču ne jau tik pretējas. es varētu sastādīt tabuliņu, kur likt plusiņus un mīnusiņus:
1) man arī nepatīk atbildēt uz tiešiem jautājumiem, reizēm es vienkārši nespēju atvērt muti, lai pateiktu tiešu atbildi, tā vietā izvēlos kaut kādus aplinkus mājienus, jociņus
2) man nepatīk pārāk tuvs kontakts ar nepazīstamu cilvēku, taču es nekad neesmu atrāvies no pieskāriena, salēcies, atgrūdis, vispār nemēdzu raustīties, kliegt un kaut kā fiziski atklāti vai nekontrolēti reaģēt
3) man nepatīk ciešs acu kontakts, tas ir, ne jau nepatīk, es izvairos no tā kaut kādu ieradumu dēļ, runājot ar cilvēkiem, es automātiski sāku skatīties sānis, ārā pa logu, it kā man tā būtu vieglāk domāt (raugoties tālēs), tajā pašā laikā es esmu sevi pieradinājis skatīties uz garāmejošiem svešiem cilvēkiem, es varu sevi piespiest skatīties acīs, tas manī nerada īpaši neizturamu trauksmi
4) kas ir pilnīgi pretēji autisma pazīmēm - man nesagādā problēmas sarkasms, tas ir mans otrais es, es daudz labprātāk runāju pārnestā nozīmē, nevis tiešā, es labi saprotu mājienus, man tieši pārprotami šķiet runāt "pa taisno", ja man kāds tiešā tekstā saka to, ko viņš šajā brīdī grib, es tur saskatu kaut kādu slēptu viltību, it kā patiesībā tas cilvēks gribētu man pateikt kaut ko citu
5) nevaru saprast savu attieksmi pret kārtību - no vienas puses man ir nedaudz apmātība ar tīrību, kārtību, lietu salikšanu kaut kādās kombinācijās un shēmās, tajā pašā laikā nav tā, ka es to visu laiku darītu, daudz biežāk man apkārt ir haoss un netīrība, ko es pats esmu sadarījis un no tās ciešu.
6) man ir grūti atteikties no lietām, pie kurām es "esmu pieķēries" - visādiem sūdiņiem, kuriem pat nav nekādas sentimentālas vērtības, kaut kādi akmentiņi, figūriņas, grāmatiņas, lietas, par kurām es nezinu un neatceros nekādus stāstu, bet tie "ir mani" un "man tos vajag".
7) un man patīk un nepatīk plānošana, es nekad neesmu varējis ieviest normālus laika plānotājus, es gribu dzīvot spontāni un izlemt pēdējā brīdī, kur iet un uz kuru pusi braukt, taču tas izdodas reti, tā ka es vienmēr ciešu no atrašanās pa vidu starp haosu un kārtību
8) es mēdzu rakstot vai lasot tirināt kāju, nu, tā cilāt uz augšu ātrā tempā, tā, ka ceļgals pieskaras galda apakšai, mēdzu bungot ar pirkstiem pa galdu, bieži vien - ar abu roku īkšķiem vai rādītājpirkstiem, gandrīz vai tādā tribal drum manierē, no malas tas varētu izskatīties obsesīvi, taču tas nav nekas nekontrolējams, un es nevaru tajā saskatīt kaut kādu trauksmes izpausmi, drīzāk pat tādu kā raslabonu, nu, kā citi cilvēki labsajūtā dungo vai svilpo dušā (ko es nekad nedaru)