Laima Kota intervijā 2016 gadā: "Ziemas sākumā ar vīru bijā atbraukuši uz Dikili sagatavot māju ziemai. Piedzīvoju sirdi stindzinošu skatu: uz jūru lēnā gaitā dodas ap 20 cilvēku, sievietes rokās nes segās satītus bērniņus. Tas skats nebija izturams! Izliecos pa mašīnas logu un bēgļus pavadošajam turkam sacīju, ka viņš dara slikti – neviens šos cilvēkus Eiropā negaida, kāpēc viņš savus brāļus sūta tur, kur ir aukstas ziemas? Man nācās mukt. Svieda ar akmeni – gan turku zvejnieks, gan laivotāji. Angliski viņi nerunāja."

Laima Kota intervijā 2017. gadā: "Latvijā daudziem joprojām šķiet, ka Turcija ir pusaziātiska, tātad atpalikusi zeme, bet es bieži domāju, kāpēc manā valstī nevarētu būt tik laba infrastruktūra, kādu esmu redzējusi šeit. Un kā te domā par cilvēka ērtībām. Šodien braucu autobusā Viļaka–Rīga, un vairākas stundas bija jāstāv kājās. Turcijā, ja kādā tālākā maršrutā ir daudz braucēju, piemēram, uz tiem pašiem Dikiļiem pie Egejas jūras, kur atrodas mūsu vasaras māja, sūta divus autobusus, lai visi varētu apsēsties."

2016. gadā: "Vietējie tagad steidz pārdot mājas romantiskajā pludmalē, jo kādreiz par atpūtnieku paradīzi uzskatītā vieta pārvērtusies teju vai par elli. Jāteic, ka to veicinājuši arī paši turki, protams, ne visi. Kārodami pēc bēgļu naudas, viņi nelegālajiem imigrantiem iestāstījuši, ka imigrantus Eiropa gaida ar atplestām rokām, un no viņiem iekasējuši naudu gan par nogādāšanu Egejas jūras krastā, gan par notirgotajām lētajām gumijas laivām."

2017. gadā: "Pavasarī abi ar Ahmetu bijām saķēruši nejauku kāsu. Mans vīrs ir pensionārs, viņam pienākas veselības apdrošināšana, kas attiecas arī uz medikamentiem. Par veselu maisu ar zālēm Ahmets samaksāja tikai 17 liras, tas ir, piecus sešus eiro. Milzīgas atlaides, zāles faktiski par brīvu."