Dace Rukšāne: "Es vakariņoju zem klajām debesīm kaut kur ellē ratā Āfrikas safari un raudu. Ēdāji šņakstina. Pārģērbušies iedzimtie demonstrē nacionālās rituāldejas. Uz galda ik pa brīdim uzkrīt pa kādai draņķīgi nostiprinātai audējputna ligzdai. Prasu bungalo pārvaldniekam, ko ta galdu tieši zem tā koka pabāzis, kur putni apmetušies? Šis saka: tūristiem patīkot. Eksotika.

Man te nepatīk nekas. Viss tik neīsts, samākslots, saštellēts. Savvaļas zvēri vazājas apkārt ar raidītājiem skaustā, dejotājas pa dienu darba apģērbā virpo māla krūzītes ar ziloņa snuķiem vai žirafu kakliem osu vietā, rituālus šajā valstī nepiekopj jau kuro gadu desmitu. Recepcijā lauvas izbāzenis. Tam blakus lauvas bērniņš. Arī izbāzts. Reindžeri piekodina, lai apkārt bez bruņota pavadoņa nevazājas — leopardi. Kundzītes ievaidas un piespiež plaukstas mutēm. Kungi iztaisno sakumpušos plecus. Es neklausu un pavazājos. Atrodu leopardu – kokā iesietu melnu tumbiņu, kas ik pa laikam izdveš draudīgu rūcienu. Visi kolektīvi baidās. Diezgan kvalitatīva tehnika, nekādas čirkstoņas.

Jau gadu klimstu apkārt pa pasauli, izmisīgi meklējot kaut ko īstu."