piemērs - policists savāc uz atskurbtuvi piedzērušos tipiņu. vardarbība? nē, likuma vara.

otrs piemērs - bērns vēlas spēlēties ārā ar draugiem, taču vecāki liek pildīt mājas darbus. vardarbība? nē, audzinšāna.

trešais piemērs - skolotājs iešauj pa ausi bezkaunīgam skolniekam, kurš atļaujas rupji izrunāties, traucē vadīt stundu un ir vienkārši bezkaunīgs. tā, savukārt, nav audzinšāna, bet vardarbība pret bērnu.

te lomu spēlē tikai un vienīgi "noruna".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, protams.

Uzlabojums:

Apzināts vai daļēji apzināts lēmums par darbības, kas ir negribēta subjektam pret kuru tā vērsta un kas ietver tiešu mijiedarbību un subjektam nodara ciešanas, kuras klasificējamas kā augstas pakāpes psiholoģiska trauma, uzsākšanu.

Pie traumas pakāpes noteikšanas tālāk darbs ir nozares speciālistiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man varbūt ir ļoti konkrēta psiholoģiska trauma no tā, ka bērnībā man lika iet uz podiņa. tā, tavupārt arī ir vardarbība?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ja sekas vēl ir manāmas un traucē dzīvot, tad - jā :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

iedomājos vislielāko dzīves traumu ar visnopietnākām sekām - mana piedzimšana.. neraugoties uz to, šī "vardarbīgā" prakse ne vien nav nosodāma, bet pat atbalstāma.

mēs ikvienā vietā varam sakskatīt piespiešanu, ciešanas, un to sekas, taču par vardarbību mēs saucam tikai to, par ko esam "vienojušies", lai nošķirtu vēlamo no nevēlamā, leģitīmo no leģitīmā.

(Reply to this) (Parent)

nē, vēl labāk šitā - izvaro paralizētu cilvēku, nē, cilvēku, kas ir komā. nav ciešanu - nav vardarbības? :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tie ir robežjautājumi un tādi ir visās nozarēs. Nozaru (tai skaitā jurisdikcijas) pilnveidošanas viens no paņēmieniem ir apzināt pēc iespējas vairāk iespējamo scenāriju, apkopojot apzināšanai pakārtotos ojektīvos kritērijus un radot priekšnosacījumus pēc iespējas optimālākai tālākai nozares attīstīšanai, vienlaikus dinamiski pielāgojoties izmaiņām, un reizēm pat attīstīties apsteidzoši, balstoties uz izmaiņu prognozēm, kas paredz jaunu scenāriju un kritēriju rašanos nākotnē, izejot no datiem par ietekmīgākajām šābrīža tendencēm. Robežjautājumi jāapskata atsevišķi, tāpēc tie ir visinteresantākie.

Komā gulošajam un paralizētajam nav saites ar ķermeni, bet pie apziņas un tādējādi tobrīd ciest spējīgs ir tikai pirmais, kuram var tikt nodarītas garīgas ciešanas dēļ paša vardarbības fakta, ko gan mazina ķermenisko sajūtu neesamība, bet savukārt atkal palielina bezpalīdzība, ko tā rada. Komas gadījumā ciešanu nav, bet var tikt nodarīts kaitējums ķermenim, kas apziņā var parādīties kā nelieli viļņojumi un psiholoģiskas ciešanas par notikušo, ja notiek pamošanās, un cietušais uzzina un nožēlo notikušo. Man šķiet, ka jautājuma sarežģītību ļoti uzskatāmi parādījis Almodavars filmā "Runā ar viņu".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es nesaprotu, par ko mēs strīdamies

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mēs nemaz nestrīdamies. Tu man palīdzi noslīpēt definīciju, kas bija ieplānota kā precizējoša atbilde uz jautājumu "Sekss vienmēr ir vardarbība?" Varbūt tā varētu juristiem palīdzēt samazināt vardarbības nesodāmību, bet man ar viņiem ir maz sakara un domāju, ka tas jau ir pietiekami labi definēts arī bez manis.

(Reply to this) (Parent)

es saku - jautājums par vardarbību ir jautājums par konvencijām, tu saki - nē, tas ir jautājums par konvencijām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, tas ir jautājums

(Reply to this) (Parent)

Tā gluži nav. Uzskatu, ka konvencijas ir nepieciešamas robežjautājumos (tostarp piedzimšana, laulība, nāve). Konvencijas vienmēr pieļauj spekulāciju ar interpretāciju, ap tām viss iet ņigu, ņegu, katram savs viedoklis, sava taisnība. Toties apvienojot pārdomātus juridiskos formulējumus ar ekspertu darbu, var robežjautājumu zonu sašaurināt. Varbūt, ka es kļūdos, bet man tas šķiet labi un pareizi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pasaki, kas nav konvencija

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Konvencija manā izpratnē ir vienošanās, kas ir nepieciešama, kad notikušais vai tas, kas var notikt, neiekļaujas līdz šim pastāvošajā likumdošanā, jo pārstāv jaunu, līdz šim nepieredzētu notikuma paveidu, bet ir pietiekami nozīmīgs un izraisa domstarpības. TVienošanās var notikt, ja ir vismaz divas puses, kas šo konvenciju uzskata par nepieciešamu. Tā ir spēkā līdz likumdošanas labojumiem, kas paredz jaunā notikuma iekļaušanu aprakstā, vai ja rodas apstākļi, kas atceļ šīs vienošanās nozīmīgumu, par ko puses atsevišķi vienojas.

Piemēram:

- Jānīt, kāpēc Tu rausti Ieviņu aiz bizes?
- Viņa man pagājšnedēļ iesita!
- Vai Tev vēl sāp?
- Jā!
- Vienosimies, ka Tu neesi nekāds memļaks, un tā kā Tu jau vienreiz parāvi, tad notikušais ir atlīdzināts. Ieviņ, Tu piekrīti?
- Bububu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

skaties plašāk - visa valoda ir viena vienīga konvencija, vārdi neatspoguļo lietu "dabu", ir tikai zināma vienošānās, par to, ka koku mēs sauksim par koku, bet sarkano par sarkano. ja vārds apzīmē priekšmetu, uz kuru iespējams norādīt, un kurš ir relatīvi nemainīgs, tad domstarpību un ienterpretācijas iespēju ir mazāk, savukārt, ja vārds apzīmē kādu parādību, situāciju, subjektīvu pārdzīvojumu, vienīgais, ko mēs varam izdarīt - patvaļīgi definēt robežas, lai gan arī tas nav nekāds garants tam, ka viena un tā pati "lieta" tiks saukta vienā un tai pašā vārdā. brīnišķīgs piemērs - mākslas jēdiens.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Aptuveni 95% mākslas ir refleksija [ai, nesitiet tik stipri] tāpat kā vārdi. Nu bet tie atlikušie 5% ir māksla, kas nodarbojas ar robežjautājumiem un tur atkal ir galēji viedokļi, kur nepieciešama kaut kāda vienošanās, citādi atkal strīdi, krasi atšķirīgi viedokļi, kritiķu izmisums, utjpr.

Bet es tā īsti nespēju saskatīt atbildi uz savu jautājumu. Ir, teiksim, psihologs, kas nosaka ciešanu pakāpi. Cietušais visu laiku raud. Viņš saka "parunāsim?" Cietušais turpina raudāt. Viņš saka "vai Tev kas sāp?" Cietušais raud. "Vai varam vienoties, ka Tev ir nodarīts pāri?" Cietušais turpina raudāt. Un te jau speciālists paliek uzmanīgs, vai nu cietušais simulē (jo normāli viņš pakratītu ar galvu), vai nesaprot valodu, vai lāgā nedzird, vai ir afekta stāfoklī. Par ko te varētu vienoties bez speciālista? Meitene raud! Tātad nodarīts pāri! Nē nu paskatieties, redzam taču - raud! Pūlis kokā pakar varmāku, tikmēr meitene izšļupst - "viņš man uzgrūdās un manam lācītim notrūka rociņa!"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

goda vārds, es tevi nesaprotu. vispār.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Atvaino, es laikam pārāk plaši izsakos. Piemērs ar meitenīti ir tādēļ, ka tas ir gadījums, kad vienoties nekādi nevar.

(Reply to this) (Parent)

varbūt problēma ir tajā, ka tu runā par likumdošanu, bet es par valodu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tajā ir problēma. Man šķita, ka Tu mēģini izvirzīt ideju, ka katrreiz no jauna veidota vienošanās būtu vienīgais risinājums, kā novērtēt vai notikusi vardarbība, tās smagumu un nospriest, ko darīt tālāk.

Tas, ko es gribēju pateikt ir, ka likumdošanai un kriminālistikai tomēr ir jābalstās uz valodu, jēdzieniem un ekspertu slēdzieniem, pat ja tie ir tikai daļa no vienošanās par parādību aprakstīšanu, citādi tā būtu ļoti neefektīva.

(Reply to this) (Parent)

bet ar līķi, kā ir ar līķi?!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Cietušais nopratināts, bet bez praktiskiem rezultātiem. Nē nu iespējams taču, ka šajā gadījumā ir nodarītas ciešanas radiniekiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ciešanu esamība vai neesamība nevar būt indikators, pēc kura nosaka vai vardarbība ir vai nav notikusi. jau minēto iemeslu dēļ.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Manis minētajā definīcijā ir divi elementi - lielas ciešanas + darbība pret personas gribu. Es gribu saprast. Vai Tev šķiet, ka pilnīgi visu var un vajag panākt vienojoties katrā gadījumā atsevišķi? Jeb tikai fiksējot un izanalizējot ķermeņa bojājumus?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, es tikai gribu pateikt, ka neviena noteiksme nekad nav un nevar būt universāla. ir neiespējami apskatīt lietas pēc to "būtības", jo nekādas būtības nav. viss, kas mums ir, ir noteikas vienošānās, taču tās nekad nevar aptvert visu. un vārdu "vardarbība" ir jēga lietot tikai tādā gadījumā, ja vēlas paust savu (individuālu vai kolektīvu) attieksmi pret noteiktu rīcību, taču ir pilnīgi bezjēdzīgi teikt (vai jautāt), ka piemēram, sekss vienmēr ir vardarbība, it kā vardarbība būtu kaut kas reāls.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Par universālumu - es tā kā rakstīju, ka laba likumdošana ir universālāka nekā slikta, bet tā nekad nebūs universāla, jo paliks tie robežgadījumi, ar kuriem būs jāpiņķerējas atsevišķi. Tomēr vairumā gadījumu - ir pazīmes, ir klasificējams, ir mīkstinoši vai pastiprinoši apstākļi, viss pārbaudīts, sods piemērojams tāds un tāds. Cietumi pie mums pieņemu, ka ir briesmīgi, bet tas ir atsevišķs jautājums. Esmu par to, ka pansionātos varētu taisīt brīvprātīgo vecīšu vienības darbā ar recidīvistiem, kas ar viņiem mīlīgi runātos par dzīvi un cienātu ar tēju un cepumiem.

"Vai sekss vienmēr ir vardarbība?" jautāt ir bezjēdzīgi, tāpēc, ka tur pa vidu ir rakstīts "vienmēr", nevis tāpēc, ka vardarbība nav kaut kas reāls. Un vienlaikus nav bezjēdzīgi, jo re, cik mēs daudz visa kā interesanta sarakstījām.

Par "It kā vardarbība būtu kaut kas reāls" - vai Tev rados nav neviens represētais? Ja ir, vai Tu neciet no domas, ka tas vectēvs varētu būt labs vecvectēvs Tavam bērniņam, bet notika šī vardarbība un, redz, viņa vairs nav. Un kāds no Taviem vecākiem izauga kā bārenis. Un tas ir pavisam reāli un sirreāli vienlaikus. Jo mēs runājam par to, kas varēja būt, bet nav, bet tomēr ir.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ciešanas ir, bet vardarbība ir kaut kas cits, kā nav. proti, tas ir, bet tikai kā funkcionāls jēdziens. tam ir funkcija, ko tas veic, taču tas neko neapzīmē. neapzīmē nekādu objektu. es nevaru turpināt mūsu sarunu, jo man ir jāraksta kaut kas cits. varētu teikt "citreiz", bet pārāk labi zinu, ka nekāds "citreiz" nekad nenotiek.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu labi, darbība, kurā viens no cilvēkiem veic pāridarītāja funkciju. Bet tas atkal neko nepaskaidro. Kas ir pāridarīšana? Un man atkal jāatgriežas pie definīcijas par augstas pakāpes ciešanām pret cietēja gribu, jo man tas liekas paskaidrojošāk nekā "kaut kas nedefinējams." Protams, raksti, kas Tev jāraksta, bija jauki papļāpāt :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tur jau tā lieta, ka par pašu darbību neko nepaskaidro. kā mēs esam iemācījušies, ka zaļs ir zaļš, tā arī esam iemācījušies, ka, piemēram, iesist pa seju ir vardarbība un par to gandrīz nekad nav šaubu. savukārt to, ka regulāri saukt savu klasesbiedru par pumpaino rūķu arī ir vardarbība, to mēs vēl neesam iemācījušies, lai gan lielos vilcienos te arī viss ir skaidrs. savukārt tā sauktie robežjautājumi - par tiem mēs neko vēl neesam iemācījušies, neko vēl neesam vienojušies. un mēs nevaram pateikt, vai tā ir vardarbība vai nav, mēģinot noteikt vardarbības būtību, jo tādas nav. ko mēs varam darīt es nezinu. turklāt es neesmu pārliecināta, vai tāpēc, lai cilvēku varētu sodīt par kādu pārkāpumu, ir vai nav nepieciešams zināt, vai rīcība ir saucama par vardarbību vai nav. pietiek ar to, ka mēs zinām, kādas sekas šī darbība ir izraisījusi.

(jā, man arī)

(Reply to this) (Parent)

viņi vienkārši izfantazē! neko viņi necieš!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

melu detektors!

(Reply to this) (Parent)