Tā gluži nav. Uzskatu, ka konvencijas ir nepieciešamas robežjautājumos (tostarp piedzimšana, laulība, nāve). Konvencijas vienmēr pieļauj spekulāciju ar interpretāciju, ap tām viss iet ņigu, ņegu, katram savs viedoklis, sava taisnība. Toties apvienojot pārdomātus juridiskos formulējumus ar ekspertu darbu, var robežjautājumu zonu sašaurināt. Varbūt, ka es kļūdos, bet man tas šķiet labi un pareizi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pasaki, kas nav konvencija

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Konvencija manā izpratnē ir vienošanās, kas ir nepieciešama, kad notikušais vai tas, kas var notikt, neiekļaujas līdz šim pastāvošajā likumdošanā, jo pārstāv jaunu, līdz šim nepieredzētu notikuma paveidu, bet ir pietiekami nozīmīgs un izraisa domstarpības. TVienošanās var notikt, ja ir vismaz divas puses, kas šo konvenciju uzskata par nepieciešamu. Tā ir spēkā līdz likumdošanas labojumiem, kas paredz jaunā notikuma iekļaušanu aprakstā, vai ja rodas apstākļi, kas atceļ šīs vienošanās nozīmīgumu, par ko puses atsevišķi vienojas.

Piemēram:

- Jānīt, kāpēc Tu rausti Ieviņu aiz bizes?
- Viņa man pagājšnedēļ iesita!
- Vai Tev vēl sāp?
- Jā!
- Vienosimies, ka Tu neesi nekāds memļaks, un tā kā Tu jau vienreiz parāvi, tad notikušais ir atlīdzināts. Ieviņ, Tu piekrīti?
- Bububu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

skaties plašāk - visa valoda ir viena vienīga konvencija, vārdi neatspoguļo lietu "dabu", ir tikai zināma vienošānās, par to, ka koku mēs sauksim par koku, bet sarkano par sarkano. ja vārds apzīmē priekšmetu, uz kuru iespējams norādīt, un kurš ir relatīvi nemainīgs, tad domstarpību un ienterpretācijas iespēju ir mazāk, savukārt, ja vārds apzīmē kādu parādību, situāciju, subjektīvu pārdzīvojumu, vienīgais, ko mēs varam izdarīt - patvaļīgi definēt robežas, lai gan arī tas nav nekāds garants tam, ka viena un tā pati "lieta" tiks saukta vienā un tai pašā vārdā. brīnišķīgs piemērs - mākslas jēdiens.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Aptuveni 95% mākslas ir refleksija [ai, nesitiet tik stipri] tāpat kā vārdi. Nu bet tie atlikušie 5% ir māksla, kas nodarbojas ar robežjautājumiem un tur atkal ir galēji viedokļi, kur nepieciešama kaut kāda vienošanās, citādi atkal strīdi, krasi atšķirīgi viedokļi, kritiķu izmisums, utjpr.

Bet es tā īsti nespēju saskatīt atbildi uz savu jautājumu. Ir, teiksim, psihologs, kas nosaka ciešanu pakāpi. Cietušais visu laiku raud. Viņš saka "parunāsim?" Cietušais turpina raudāt. Viņš saka "vai Tev kas sāp?" Cietušais raud. "Vai varam vienoties, ka Tev ir nodarīts pāri?" Cietušais turpina raudāt. Un te jau speciālists paliek uzmanīgs, vai nu cietušais simulē (jo normāli viņš pakratītu ar galvu), vai nesaprot valodu, vai lāgā nedzird, vai ir afekta stāfoklī. Par ko te varētu vienoties bez speciālista? Meitene raud! Tātad nodarīts pāri! Nē nu paskatieties, redzam taču - raud! Pūlis kokā pakar varmāku, tikmēr meitene izšļupst - "viņš man uzgrūdās un manam lācītim notrūka rociņa!"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

goda vārds, es tevi nesaprotu. vispār.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Atvaino, es laikam pārāk plaši izsakos. Piemērs ar meitenīti ir tādēļ, ka tas ir gadījums, kad vienoties nekādi nevar.

(Reply to this) (Parent)

varbūt problēma ir tajā, ka tu runā par likumdošanu, bet es par valodu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tajā ir problēma. Man šķita, ka Tu mēģini izvirzīt ideju, ka katrreiz no jauna veidota vienošanās būtu vienīgais risinājums, kā novērtēt vai notikusi vardarbība, tās smagumu un nospriest, ko darīt tālāk.

Tas, ko es gribēju pateikt ir, ka likumdošanai un kriminālistikai tomēr ir jābalstās uz valodu, jēdzieniem un ekspertu slēdzieniem, pat ja tie ir tikai daļa no vienošanās par parādību aprakstīšanu, citādi tā būtu ļoti neefektīva.

(Reply to this) (Parent)