Aptuveni 95% mākslas ir refleksija [ai, nesitiet tik stipri] tāpat kā vārdi. Nu bet tie atlikušie 5% ir māksla, kas nodarbojas ar robežjautājumiem un tur atkal ir galēji viedokļi, kur nepieciešama kaut kāda vienošanās, citādi atkal strīdi, krasi atšķirīgi viedokļi, kritiķu izmisums, utjpr.

Bet es tā īsti nespēju saskatīt atbildi uz savu jautājumu. Ir, teiksim, psihologs, kas nosaka ciešanu pakāpi. Cietušais visu laiku raud. Viņš saka "parunāsim?" Cietušais turpina raudāt. Viņš saka "vai Tev kas sāp?" Cietušais raud. "Vai varam vienoties, ka Tev ir nodarīts pāri?" Cietušais turpina raudāt. Un te jau speciālists paliek uzmanīgs, vai nu cietušais simulē (jo normāli viņš pakratītu ar galvu), vai nesaprot valodu, vai lāgā nedzird, vai ir afekta stāfoklī. Par ko te varētu vienoties bez speciālista? Meitene raud! Tātad nodarīts pāri! Nē nu paskatieties, redzam taču - raud! Pūlis kokā pakar varmāku, tikmēr meitene izšļupst - "viņš man uzgrūdās un manam lācītim notrūka rociņa!"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

goda vārds, es tevi nesaprotu. vispār.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Atvaino, es laikam pārāk plaši izsakos. Piemērs ar meitenīti ir tādēļ, ka tas ir gadījums, kad vienoties nekādi nevar.

(Reply to this) (Parent)

varbūt problēma ir tajā, ka tu runā par likumdošanu, bet es par valodu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tajā ir problēma. Man šķita, ka Tu mēģini izvirzīt ideju, ka katrreiz no jauna veidota vienošanās būtu vienīgais risinājums, kā novērtēt vai notikusi vardarbība, tās smagumu un nospriest, ko darīt tālāk.

Tas, ko es gribēju pateikt ir, ka likumdošanai un kriminālistikai tomēr ir jābalstās uz valodu, jēdzieniem un ekspertu slēdzieniem, pat ja tie ir tikai daļa no vienošanās par parādību aprakstīšanu, citādi tā būtu ļoti neefektīva.

(Reply to this) (Parent)