pārdienas atpakaļ gāju uz kādu tikšanos, bet, lai vai kā līkumotu, priekšā vēl arvien pusstunda, kad vairākkārt biju jau pagājis garām dažādām kafejnīcām, nolēmu, ka ir taču arī tā pieņemts - pasēdēt kafejnīcā un iedzert kafiju, taču, ko nu es tāpat sēdēšu, kāds vēl padomās, ka es velku laiku līdz kādai tikšanās reizei, bet, varbūt, pat sliktāk padomās - ka esmu atnācis uz kādu tikšanos, bet mans draugs nav atnācis, tas ir, tātad, nav man nekāda drauga, un es sēžu viens pats, nolēmu, ka jānopērk kulturāls laikraksts forums, varēšu sēdēt skatlogā un lasīt grāmatu recenzijas, iegāju narvesenā, un nopirku veco avīzi, tas bija pārdienas atpakaļ, nevis šodien, tāpēc avīze bija iepriekšējās nedēļas, kurā honeybee dzejoļi, visus tāpat nesapratu, bet nebija jau nu nemaz arī tik slikti, es tikai nodomāju, tas nu gan būtu par traku, ja es sēdētu skatlogā un lasītu dzejoļus, aiz loga drūma industriāla ainava, cilvēki steidz vēl pabeigt savus iekavētos nopietnos pirmdienas darbus, jā, atcerējos, tas bija pirmdien, bet es tur sēžu un lasu honeybee dzejoļus elfu valodā, pasūtīju kafiju au lait, tad nobijos, ka mani sapratuši nepareizi un atnesīs omleti, bažīgi skatoties uz bāra pusi, pāršķīru lapu un izlasīju antiglobālista kozlova recenziju par toro, neko nesapratu, tikai to, ka vācijā var legāli nopirkt kaņepju sēklas, bet kaļiņingradā var uzpīpēt, pāršķīru vēl atpakaļ un pavisam jautri palika, lasot tēlojumu par jaunu dzejnieču ģērbšanās stiliem, tas bija labs, tādus rakstus mums vajag vairāk, tādus mēs jau sen esam pelnījuši, bet uz tikšanos es aizgāju laikā, lai gan tāpat nebija vērts

Marts PUJĀTS
2004-04-21

Bailes jauno autoru seminārā


Pagājušo piektdien beidzās kārtējais jauno autoru seminārs. Akuratera muzejā, klātesot daļai jauno autoru, daļai recenzentu, muzeja darbinieku un savāda izskata nepiederošo personu, norisinājās semināra fināls. Pasākumu vadīja Ronalds Briedis, kura entuziasma dēļ vispār kaut kas tāds notiek. Iesākumā viņš teica asprātīgu runu; jaunie autori smaidīja (patiesībā jauno autoru pulks sastāvēja tikai no meitenēm; daža laba, pēcpusdienas saules apspīdēta, izskatījās forši). Recenzenti un nepiederošās personas, kas pārsvarā bija džeki, atklāti interesējās par iespēju dabūt vīnu. Vīns bija salds un balts. Sākās lasījumi. Uzstājās jaunās autores. Viņas vilka ārā no savām somiņām kladītes, lasīja dzejoļus, no kuriem atmiņā paliek tikai komiskas dīvainības, kas prasās tapt sublimētas. Atceros: debesu pļurzība; Es neesmu vīns/JO ILGĀK STĀV, JO LABĀKS… Runājot Rokpeļņa vārdiem: rodas negribētas asociācijas. Rokpelnis, atgāzies krēslā, smaida, piesauc Jeseņinu; saule apspīd viņa kaklu. Jaunā autore, kurai pasprukusi šī negribētā divdomība, noliec galvu. Zīmulis viņas rokā dreb. Rokpelnis skatās griestos un domā. Lasījumi turpinās pēc uzpīpēšanas. Vīna ir palicis maz; bet man somā ir vermuts. Uzstājas kāda jaunkundze. Viņa iznāk telpas vidū un skaita savus dzejoļus no galvas. Dzejoļi ir par māmulīti un smildziņām. Viņai mugurā sarkana žakete. Entuziasms, kas mājo šajā būtnē, piepaceltība balsī, ārā pa logu debesīs mērķētais acu skatiens liek man aizdomāties par vermutu. Atskan aplausi. Tālāk kārta uzstāties vienai no tā saukajām melnajām meitenēm. Tās ir tādas meitenes, kuras mīl ģērbties melnās drānās un apkarināties ar melniem aksesuāriem. Kaut kas melns karājas ausī, kaut kas melns vijas ap roku. Pirkstus rotā gredzeni. Viņa lasa, ko rakstījusi, atrodoties gultā, trijos naktī. Tas esot nācis no zemapziņas. Un tas esot viņu kniesis. Murgi, haikas un jūtas ir tie elementi, kas mitinās dvēselē. Skan reti aplausi. Visiem nenormāli gribas uzpīpēt. Pīpējot visi kā viens (viens liels organisms) par kaut ko smejas. Tādi kā aizturēti smiekli…

Jaunās autores var iedalīt divās grupās: tās, kurām lasot trīc rokas, proti, kuras uztraucas, un tās, kurām rokas netrīc. Pēdējās ir melnās meitenes, kurām rakstīšana nav pat vaļasprieks. Dīvainā kārtā arī saule šīs meitenes nevēlas apspīdēt. Viņas ir izvietojušās telpas tumšākajos stūros un savā starpā nedzirdami kontaktējas. Savukārt tās ar trīcošajām rokām pēkšņi sajutušās kaut kā neērti komplicētas tīksmes, neslēptas ziņkārības un nesaprotamas hierarhijas pieslānītajās muzeja istabās. Sak, kur es esmu, ko te daru, un kāpēc tas tur smejas, kāpēc viņš izgāja ārā, kad es lasīju. Viena trīcošā pasākumā ieradās, ievīstījusies zaļā segā. Visu laiku viņa sēdēja nekustīgi, turot roku uz ceļa. Izņemot savu uzstāšanos, viņa nebilda ne vārda, tikai vienu reizi savai biedrenei ausī iečukstēja vārdu "personīgi".

Uzstājās arī recenzenti, dzejnieki, kuri jau pieredzējuši savas pirmās publikācijas un pirmās grāmatas, kuriem somā glabājas otrās grāmatas manuskripts. Uzstājās arī tādi, kuru vārds neprasa komentārus. Viņi lasīja droši un nepiespiesti. Dzejoļi priecēja ar precīziem tēliem, ironiju un formas pabeigtību. Aizkustinoši un tajā pašā laikā šokējoši bija just, cik ļoti viņi papildināja cits citu, cik ļoti viņi bija tikuši kaut kam pāri, kas tagad viņus neatgriezeniski šķīra no tiem, kuri vēl tikai posās uz pāri tikšanu. Tas, kas viņus šķīra, bija bailes, citiem vārdiem – spēja un māka likt bailes lietā. Jautājums par bailēm ir jautājums par formu. Kas raksturīgs jaunajām autorēm, ka viņas pagaidām vēl pilnīgi neinteresē tas, kas tieši nav saistīts ar dzejas emocionālo pusi. Viss it kā slīd no rokām, viss ir jāpieraksta, jo citādi tas prātam neaptveramais Viss draud samilzt par nopietnu problēmu. To, kas ir šis Viss, ir iespējams izteikt tikai haotiskā, nesakarīgā teikumā, kurš tiek izkārtots rindiņās, tādējādi topot par dzejoli. Un tad, kad tas ir uzrakstījies, atkal iestājas relatīvs miers un drošība. Mākslinieciskās kvalitātes kā tādas nav būtiskas, jo galvenais dzejoļa uzdevums ir atbrīvot autoru no bailēm. Nekādi nevar saprast, kas ir par lietu, tādēļ atliek vienīgi kliegt un spiegt, par teksta satvaru nav laika padomāt, jo jādabū ārā tas, kas smacē nost. Un tas, kas smacē nost, ir kautri sapņi, tramīgums un bailes. Ja ir uzmākusies doma par identitāti, tūlīt pat uz karstām pēdām jāraksta, kas es esmu – tēja, putns, ceriņkrūms un lauska; un kas es neesmu – pilsēta, reklāma, vīna pudele un laterna. Brīdis, kad autoru sāk nodarbināt jautājums par formu, ir tas brīnišķīgais pagrieziena punkts, kad tu nevis "dziedi kaut vai aiz bailēm", bet gan "dziedi kaut vai par bailēm", proti, radoša darbība vairs nav vienkārši reakcija uz kaut kādām nebūšanām. Skaidrs, ka baiļu apzināšanās baiļu sajūtu nemazina, tomēr tā veicina satura brutālās hegemonijas pārtraukšanu un sekmē satura un formas auglīgu komplementaritāti.

Lieli mākslinieki savu mūžu ir veltījuši baiļu problemātikai. Sapelnījuši lielu naudu, kļuvuši slaveni aiz trejdeviņām zemēm, kur kritiķi viņiem pārmet sadomātu freidismu. Mērķis ir sasniegts – autoram, šajā gadījumā, Bernardo Bertoluči, ir izdevies pateikt, kas par lietu.