varbūt dabiska kautrība piemīt arī jaunajām dzejniecēm? vai arī otrādi, dzejdara lasījumam gadījumā nebija sakars ar tām pašām bailēm? tad nevajadzētu jaukt šos divus jēdzienus, un ņirgt par to, kas pašam tup iekšā.
Es arī esmu gan kautrīga gan bailīga. Gan sarkstu, gan sapsringta izskatos, un pa zemi arī, bez šaubām, nevārtos. Tā ka lūdzu - smejaties arī par mani, vēderus turēdami.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un vispār gana par to. Varu savu viedokli noformulēt pavisam īsi: par konkrētiem tekstiem var publiski ironizēt cik lien, bet par konkrētām žaketēm vai ķermeņa formām neredzu nedz vajadzību nedz iemeslu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es tak par tekstu

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu par kuru tekstu? Pujāta tekstu? Bet ne par Pujāta, piemēram, kreklu? Vai par dzejnieču tekstu? Vai savu? vai manu?
Es neko nesaprotu, adio!
jāstrādā

(Reply to this) (Parent)

bet vispār, dzejnieku sugas tēviņu attiecības ar dzejnieku sugas mātītēm ir atsevišķa antropoloģiska pētījuma temats ne vienai vien doktora disertācijai

(Reply to this) (Parent)