Man tas teksts pilnīgi riebās. Un redzams, ka par to, kā meitenes izskatās, ir vieglāk, nu vienkārši vieglāk uzrakstīt nekā par to, ko viņas grib pateikt.
Jā un tas Pujāts, bļe, visu cieņu viņa tuk tuk par sevi, bet vispār viņam vienmēr blakus vajag stāvēt kādam (vislabāk tai pašai kautrīgajai, pāķīgi saģērbtai jaunajai dzejniecei ar lielām brillēm un nograuztiem nagiem), kas viņam dzejas pasākumos atgādina: "ņejauc šņabi ar alu, mīļais", citādāk viņš katreiz novemj mājas īpašniekiem baltos dīvānus, no rīta kautrīgi un klusiņām pazūd, atstājot zīmīti "kāds es esmu cūka".