Kad es to lasīju, man atkal likās, ka tas nav draudzīgi, šitā rakstīt par semināristēm. Lai gna smieklīgi. Un tad es sasmējos: par to, cik smieklīgi varētu uzrakstīt par šī raksta autoru. Ja vien gribētu.

(Reply to this) (Thread)

Pēdējais teikums bija īpaši nežēlīgs ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu a ko?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man patika, ka tur tajā rakstā bija kaut kas no tās reklāmas (mans pēdējā laika favorīts), kur divi pērtiķīši skatās no koka uz meitenēm, kas piesārņo džungļu strautu ar kaut kādu jaunu tropisko augļu šampūnu, un saka: "Nu, un ko mēs? Tikai banāni un banāni!" Tāds sugas tēviņa skatiens uz savām mātītēm, sak, nav jau diez kas, toties tās visas manas. Patiesi un sirsnīgi. Tas man patika. :)

(Reply to this) (Parent)

Es, raugi, atceros tādu gadījumu. Sen tas bija, Pulkvedī. Orbīta rīkoja tādu dzejas vakaru, tipa hepeningu - paši lasa, mūziķi uz vietas improvizē, neatceros - laikam video ar bija, nu viss kā parasti. Un Orbīta draudzīgi uzaicināja arī latviešu dzejus piedalīties. Tā teik, buģim žiķ družna. Nu, krievi tur lasa, kā jau krievi lasa. Ar izteiksmi, dedzīgi, aizrautīgi, izpilda akrobātiskus trikus, Haņins, ja pareizi atceros, vai tik pa zemi nevārtījās lasot, nu gluži kā tāds operdziedātājs. Bet - iespaidīgi un pārliecinoši viņiem viss sanāk, un tā dabīgi, bez piepūles, bailēm, iedomības, aiugstprātības. Atraktīvi un brīvi. Jautri. Un tad viens latviešu dzejdaris klusiņām pie staba (ir tur tādi satbi) nostājās. Tāds liels dzejnieks, kurš nu neies ākstīties. kur nu ākstīties - neies savas dārgās balssaites piepūlēt, lai cilvēki kaut ko dzirdētu. Nočukstēja savu pantiņu drusku piesarcis, un aizgāja atpakaļ pie galdiņa. Tur palēnām atguva seju.
Baidos samelot, vai tik nebija šī raksta autors. Nu, pieņemsim, ka nebija. Tādā gadījumā tas vienkārši bija tipisks latviešu dzejnieks. Kuram, saprotams, tāda uzstāšanās ir drusku pazemojoša nolaišanās līdz parastās tautas līmenim.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nevajag jaukt dabisku kautrību ar snobisku iedomīgu. es, piemēram, arī esmu ļoti kautrīgs, pa zemi nevārtītos

(Reply to this) (Parent) (Thread)

varbūt dabiska kautrība piemīt arī jaunajām dzejniecēm? vai arī otrādi, dzejdara lasījumam gadījumā nebija sakars ar tām pašām bailēm? tad nevajadzētu jaukt šos divus jēdzienus, un ņirgt par to, kas pašam tup iekšā.
Es arī esmu gan kautrīga gan bailīga. Gan sarkstu, gan sapsringta izskatos, un pa zemi arī, bez šaubām, nevārtos. Tā ka lūdzu - smejaties arī par mani, vēderus turēdami.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Un vispār gana par to. Varu savu viedokli noformulēt pavisam īsi: par konkrētiem tekstiem var publiski ironizēt cik lien, bet par konkrētām žaketēm vai ķermeņa formām neredzu nedz vajadzību nedz iemeslu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es tak par tekstu

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu par kuru tekstu? Pujāta tekstu? Bet ne par Pujāta, piemēram, kreklu? Vai par dzejnieču tekstu? Vai savu? vai manu?
Es neko nesaprotu, adio!
jāstrādā

(Reply to this) (Parent)

bet vispār, dzejnieku sugas tēviņu attiecības ar dzejnieku sugas mātītēm ir atsevišķa antropoloģiska pētījuma temats ne vienai vien doktora disertācijai

(Reply to this) (Parent)