muļķīgā kārtā no vecākiem esmu pārmantojusi visbezjēdzīgākās īpašības: manī ir mammas perfekcionisms un milzīgais darbaspēks, bet no tēva - sajūta, ka nekas tik un tā nesanāks, tāpēc varētu arī padoties. tā nu tagad, kad pēc dažām dienām jāiesniedz bdarbs, es mēģinu daudz ko darīt, bet apstājos pie tā, ka ai, vienalga, who needs a high grade point average anyway. ļoti prokrastinēju, piemēram, trešdienas vakarā prokrastinēju tik ļoti, ka smukkaimiņam nodzinu matus (viņš uzprasījās, un es biju pietiekami iedzērusi, lai to arī izdarītu), viņš tagad izskatās pēc ļoti pievilcīga urlas no rajona, bet pie tā arī paliksim. es mēģinu rakstīt par deju kā metaforu, es mēģinu šito visu pabeigt, bet aah, jo vairāk iedziļinies, jo vairāk liekas, ka viss ir sūds un es neko nesaprotu.