es zinu, ka man ir tas, ko māmiņa sauc par smagu raksturu, un es zinu, ka bieži iekuļos nepatikšanās, jo runāju par ātru, domāju par tiešu un visu mēģinu izteikt vienlaikus. es esmu tāds kā dilans, tikai bez tā ģenialitātes faktora, vienvārdsakot, savās sliktajās dienās, kas reizēm kļūst par sliktajām nedēļām un mēnešiem, nu, es esmu neciešama. un ne jau tā mīlīgi neciešama, bet pavisam, pavisam traki neciešama. es izdomāju lietas, secinu idejas, ko otrs nemaz nebija mēģinājis pateikt, es neklausos un tik un tā domāju, ka visi apkārtējie domā, ka esmu stulba. un loģiski rodas jautājums, kāpēc, nu, kādā veidā man joprojām ir draugi? tā ir ļoti bieži ellīte, un es varu būt briesmīgs cilvēks, ja no manis prasa pārāk daudz un pārāk strauju emociju, un es taču pati diezin vai ar tādu personu draudzētos. un tad ir tāds elpuaizraujošs brīdis, kad saprotu, ka laikam jau vienīgais iemesls, kāpēc viņi vēl ir ar mani kopā, ir tas, ka es varu būt arī pilnīgi pretēja. ka savās labajās dienās, nu, tad es varu sasniegt teju visu. un es pat nezinu, vai es gribētu, lai tās labās dienas ir vienmēr, jo ir taču jābūt līdzsvaram. es vienkārši gribētos iemācīties sevi labāk saprast un labāk kontrolēt. es gribētu kaut kad sasniegt to stāvokli, kad katra diena nav nemitīga cīņa ar sevi, lai tikai pierādītu pati sev, ka jā, es kaut ko nozīmēju. ka jā, es esmu tā vērta. un ka jā, es esmu arī tā vētra. tas gan vairāk nekā vērta, haha. bet jā, es nesapņoju par savu ideālo māju vai ideālo vīru, es sapņoju par tā stāvokļa sasniegšanu. jo viss jau galu galā ir atkarīgs no pašskatījuma, un manējais.. nu, manējais katru rītu ir jābūvē no jauna.

jau atkal esmu nosēdējusi vairākas stundas, vienkārši skatoties video. mācu kaimiņam klausīties Trevor Hall, tas taču ir tik ļoti svarīgi, lai būtu kāds, ar kuru dalīt savu sajūsmu, un tagad es atkal-atklāju Elbow, sasodīts, nu. pasaulē ir tik nenormāli daudz skaistas mūzikas, ka es nesaprotu, kā mēs visi reizēm pat aizejam gulēt.