man liekas, Ieva vienīgā pirms aizbraukšanas ļoti uzsvēra to, ka tā visa pārcelšanās liks sevi pašu ieraudzīt pavisam citādāk. nav jau tā, ka man tas liekas pārsteidzoši, bet jā, viņai bija absolūta taisnība. ja es nebūtu izspērusies no mājām, laikam nekad neuzzinātu, ka vispār jau ļoti līdzinos savai mammai. nav jau tā, ka tas ir kaut kas slikts, bet vienkārši tā īpatnēji, un mana mamma taču ir superīga. un tad vēl ir tā īpatnējā, joprojām pārsteidzošā sajūta, ka es kaut ko varu, turklāt jomās, kas pašai liekas sarežģītas. bet laikam jau labākais atklājums no visiem ir tas, ka es spēju izveidot jauku pasaulīti sev apkārt. ka es pievelku labus cilvēkus, ka viņiem galu galā patīk būt ar mani un ka es varu atrast veidus, kā ar smieklīgi maziem līdzekļiem bezpersonisku telpu padarīt pavisam siltu. un vēl izrādās, ka es laikam tomēr esmu mazliet retardēta, vismaz spriežot pēc tā, ka man ir pavisam bērna prāts/uztvere, vismaz mani ir tik ļoti viegli sajūsmināt un novērst uzmanību, un vienmēr pilna galva idiotisku ideju. nav jau tā, ka slikti, protams, ka nē, bet reizēm pašai gluži vai sev jājautā, kad reiz es pieaugšu. vai - un kad - vispār man unicorn porn neliksies stundām garas diskusijas cienīgs temats un kurš ir tavs mīļākais pokemons - pavisam normāls jautājums, ar ko iesākt sarunu. no otras puses, neko īpaši nopietni neuztverot, dzīve rādās kudi jautrāka. vienvārdsakot, dažu mēnešu laikā esmu uzzinājusi daudz ko jaunu par sevi, un, godīgi sakot, man patīk tas, ko tagad zinu.
vispār es esmu gandrīz slima, tā ir, ja nav ziemas zābaku, un riteņot Amsterdamā pa sniegu ir, ēēēē, ļoti iespaidīga pieredze. mūsu rajons pilns ar idiotiskiem bērniem (jā, un vēl, kā izrādās, man nepatīk bērni. nopietni), kuri kliedz, skrien un uzvedas vienkārši plānprātīgi, piemēram, sešos vakarā, kad visi brauc mājās, taisot gadsimta sniega kauju uz veloceliņa. tracinoši. vienvārdsakot, rīt mēģināšu nopirkt zābakus, citādāk jāsāk braukt ar tramvaju. un ilgtermiņā (lai gan kāds tur ilgtermiņš, tas atmaksātos jau divu nedēļu laikā, man tiešām mazliet pietrūkst Rīgas Satiksmes - vismaz sabtranss mums ir uzjautrinoši lēts) zābaki varētu būt daudz vērtīgāks ieguldījums.
un tagad it kā jāiet gulēt, bet gribas taču vēl kaut ko tā tikai sev padarīt. svārstos starp esejas rakstīšanu (ja raksti eseju par vampīriem trīs mūsdienu tv šovos, nu, tas jau ir tā tikai sev, lol), loģiku (jo negribu izkrist arī trešajā eksāmenā) un love in the time of cholera. rīt būšu prātīgāka, rīt neskatīsimies filmas, bet gan strādāsim, līdz ar to.. lai iet markess. citādāk pašai kauns, cik maz lasu ārpus text&artefact prasībām.