galvenais, kāpēc es tā plātos apkārt ar sevis publisku ķidāšanu, ir tas, ka, atzīstot kaut ko skaļi, šim notikumam, domai, cilvēkam, sajūtai nav vairs tādas varas pār mani. teiksim, man ir baigais kauns par kādu notikumu, ko pastrādāju kunga prātā, un, pasakot to skaļi citiem, es mazliet mazinu to kauna sajūtu. jo kauns jau var būt par kaut ko, kas tev pašam liekas neērts, nepatīkams, noklusējams, līdz ar to tā atzīšana citu priekšā mazina kaunu. turklāt vēlviens pluss tādai atklātībai ir tas, ka tev nav noslēpumu, kurus pēkšņi kāds varētu izmantot pret tevi. no otras puses, nav jau tā, ka visiem būtu viss jāstāsta, it sevišķi ne māmiņai, bet nu tomēr, ja tu kaut ko stulbu izdari, drošvien labāk, ka tev tuvie cilvēki to uzzina no tevis paša, nevis citiem.

bet vispār.. laikam jāiet pagulēt, jāizguļ šoks par to, ko māsiņa teica, kad iegāju uzņemšanas nodaļā, ārsts pēc tam sabakstīja visu vēderu un teica, ka vispār jau tas varētu būt viss un bez tālākām izmeklēšanām neko nevar pateikt, un izrakstīja recepti. aizgāju uz aptieku, un aptiekas dāma paskatījās uz to lapiņu un godīgi atzinās, ka Goda vārds, es nesaprotu, kas tur rakstīts. smieklīgi.