un tad, kad jau pamazām iemiedz savā pusdienas snaudā un pēkšņi atceries, ka bija taču sarunāts, ka tūlīt nāks pie tevis ciemos pēc bildēm, vai arī ar vienu kāju jau esi tramvajā un pēkšņā eurēkas brīdī secini, ka aizmirsi mājās pasi, maku vai pusdienu kārbu, vai arī jau esi lidostā un, trīstūkstošo reizi skatoties savā somā, secini, ka bāc, tomēr aizmirsi mājās svarīgāko, kas bija jāaizved brālim, - nu, tādos brīžos es domāju, cik ilgi vēl varēšu visas nedienas norakstīt uz parastu izklaidību un kurā brīdī par to būs jāsāk uztraukties nopietnāk. jo es esmu nenormāli izklaidīga, bet tai pašā laikā esmu viens no atbildīgākajiem cilvēkiem, ko zinu, man vienkārši bieži uznāk blekauti. jā, tie būtu tādi kā aptumsumi, ne tikai izklaidība. vistrakākais, ja tas notiek pie stūres. (jā, un, runājot par mašīnām, viņdien secināju, ka man ļoti piestāvētu būt pie stūres. tikai žēl, ka neesmu droša, vai dabūšu tiesības, pff)