mani fascinē tas, kā pavasarī reizēm nez no kurienes parādās kaut kādi spēciņi. tā nu tikko pārdzīvoju Puikas parādīšanos pie apvāršņa, nomazgāju visus traukus, sakārtoju drēbes, notīrīju galdu, un pat biju uz visām (t.i., divām) lekcijām šodien, un tagad došos apgūt pirmo med.pal. divi. manekena elpināšana jau bija, tagad nāks žņaugi un asinis, bet tas pasniedzējs ir tiešām smieklīgs, un atmosfēra ir visnotaļ jauka, lai gan man jau atkal gribas visu bastot. vienvārdsakot, cenšos savest sevi. un brālis aprīļa sākumā būs mājās, un es mēģināšu viņu pierunāt atbraukt ciemos uz spokpilsētu. es brāli satieku nu jau retāk kā reizi pusgadā, gribētos saglabāt kaut kādu, nu nez, ģimeniskumu. jo ģimene, kā visu laiku atkārto L., tomēr ir f-king svarīga. un bāc, tikai tagad pa īstam sāku novērtēt savu māmiņu.

vienvārdsakot, piepešs spēku pieplūdums. un vēl aizvakar ar K. runājām, ka es esot palikusi daudz ne-depresīvāka. tas laikam ir.. labi. un nepierasti tai pašā laikā.