vecāki bez manas ziņas izdomājuši mani izstumt no ikgadējā ģimenes baļļuka pie vecmammas rēzeknē, bet, no otras puses, es nezinu, cik ļoti vispār gribēju tur braukt. nu, vispār jau gribēju, bet tikai tāpēc, lai satiktu savu mazo brālēnu - viņš ir brīnišķīgākais 8gadīgais puika visā plašajā pasaulē. rīt šeit ir balle, man pat it kā ir kleita un ielūgums, bet joprojām nezinu, vai iešu. jebkuras balles foršākā daļa tomēr ir tā gatavošanās, pucēšanās ballei, kad ar meitenēm skraidi apkārt, salīdzinot vienas kurpes un citas, prasi padomus, kādu lūpukrāsu un kādus auskarus vajadzētu likt. vispār jau visu pasākumu labākais brīdis ir tas pirms-brīdis, kad vēl viss liekas iespējams, kad liekas - šoreiz nu tiešām būs citādāk.

bet vispār mums beidzot ir virtuves, un tas ir tiiiiiik foršiiii, ka vari iet vārīt savus graudu makaronus vilnas zeķēs, jo virtuve ir divas durvis tālāk. šodien tiku galā ar savu krievu valodu, un man būs vēl par vienu ieskaiti mazāk sesijā, kas ir kinda kūūl. tb, es varēšu prokrastinēt ilgāk un pamatīgāk, jo sesija aizņems īsāku laiku.

visu laiku liekas, ka es nekur nekustos. ka jau vairākus mēnešus esmu iesprūdusi vienā un tajā pašā vietā, starpstāvoklī, nav nekādas vairs attīstības. un tas ir tik nomācoši.