visa diena pavadīta tādā kā recovery mode režīmā, bet nav jau no kā atkopties. viss notiek lēnām un pamatīgi, un sagādājot pamatīgus nelabuma brīžus. un beigās vēl pamanījos ieslēgt brīnišķīgo Novoja Volna brīdī, kad tur gaudoja N. Baskovs, kurš savukārt man ļoti atgādina vienu bijušo kavalieri, visnotaļ jauks puisis, vismaz tā likās līdz brīdim, kad viņš mani bildināja.

savādi, kā tie visi bijušie kavalieri un sirdsāķīši, un aizraušanās, un pseido-mīlestības - es nezinu, kas ir mīlestība, bet sure as hell, vismaz vienreiz tas bija kaut kas, ko tā varētu nosaukt - šie visi cilvēki nāk atpakaļ tieši rudeņos. es pārspīlēju, vēl jau ir vasara, vēl ir laiks'n'stuff, bet naktis jau taču ir aukstas, tumšs paliek arvien ātrāk, un šogad pirmo reizi pēc 11 gadiem es neeju uz Aglonu. es melotu, ja teiktu, ka nenožēloju, gluži pretēji - jo vairāk par to domāju, jo smagāk ap sirdi paliek. bet man taču vajag prom, man vajag aizbraukt ārpusē, pārbaudīt vismaz dažas savas ilūzijas un priekštatus.

trešdien brālis mājās. es joprojām laikam neesmu pieradusi pie tā, ka es viņu tiešām satieku reizi pusgadā.