man vienmēr ir licies, ka kaut kas manā dzīvē nav īsti kārtībā ar to laika līniju. 8 gadu vecumā es lasīju Nožēlojamos, 12 gados man bija pirmais boifrends (hmm, mani vienmēr visvairāk šajā faktā ir smīdinājis tas, ka viņam tobrīd bija 18), un apmēram 15 gadu vecumā man sākās apnikums un tāda eksistenciāla apātija. un nu jau mani pašu īsti nepārsteidz tas, ka piektdienu vakarus labāk aizpildu ar kinoteātra apmeklējumu, nevis baļļuku līdz rīta gaismai. es jūtos veca un ierūsējusi, un es pati saprotu, cik tas izklausās absurdi. un tāpēc es vispār priecājos, ka jau pēc nepilna mēneša pārceļos, vides maiņa ir rekomendējama, lai gan Amsterdama, protams, man būtu patikusi labāk. es tikai ceru, ka tā spoku pilsēta mani mudinās tiešām šoreiz visus dokumentus un iestājesejas iesūtīt laikā.

jā, vienvārdsakot, es no šodienas laikam skaitos studente un jums būs jābrauc pie manis ciemos uz Ventspili. tajā pilsētā tiešām nekā nav, bet šodien mēs atradām brīnišķīgu bistro Pūpēdis, kur gandrīz visiem ēdieniem ir doti filmu vai seriālu nosaukumi, tas taču ir tā vērts, lai aizbrauktu tik tālu un apēstu kādu Limuzīnu Jāņu nakts krāsā